vēzis

Pagājušo nakt nosapņoju, ka man ir atklāts vaļējs dzemdes kakla vēzis.Drausmīgi! Iedomājieties veci, kurš līdz šim ir laimīgi nodzīvojis savu apzināto dzīvi ticēdams, ka viņa organismā dzemdes nav.Par to liecināja arī neskaitāmie dzimumakti, kuri neviens nebeidzās ar grūtniecību, abortu.Vienīgā iezīme varēja būt slikta dūša no rīta, bet tas noteikti no nepareizā uzkožamā...Tagad iedomājieties cilvēku, kurš nekad nav redzējis dzemdi.Līdz šim.Pat sapņos.Un tagad tā nostājās pilnā ekrānā.Kaut kas līdzīgs vampīrsikspārnim, tikai ļoti lielam, kas spārnu galos esošajos nagos tura katrā pusē pa pusei no pārgriezta arbūza ar visām sēkliņām.Arbūzs smags, uz četri kilo.No katras sēkliņas, pat pārgrieztās, vijās lejup čeri tomātu ķekari.Un tajos ķekaros savas spīles bija ielaidis tas vēzis, jeb, pareizāk sakot mega omārs.Lai kā sikspārnis tirinājās, šamais žmiedza un žmiedza.Vispirms tomātus, tad arbūzus un tad arī sikspārni.

Pamodos no pēdējās izelpas, kura apmaldījusies nogārdzās caur ne rīkli.Nosvīdis neaukstiem un nesausiem sviedriem.Atklāju, ka ap kaklu ir aptinies palaga stūris.Un spilvens nav īsti vietā.Assinsspiedienu mērīt negāju, bet dadzēru palikušo, sakārtoju gultmigu un atkal aizmigu...Pamodos jau bez atklāta vaļēja dzemdes vēža.Toties tagad zinu, kā izskatās.