Neņemt galvā

"Kā tu spēj neņemt galvā? Nodarbojies ar jogu?" pajautāja man priekšniece. Labi, ka tajā brīdī biju pagriezusies iesāņus no viņas skatiena. Ar plaukstu aizvēru savu atkarājošos apakšžokli. Līdz ar kustībām spēju izdvest: "Nē". Labi, ka viņai bija daudz sakāmā par citu tēmu (t.i. par tiem, kuri likumus domā). Tādēļ, mani vairs neizprašņāja. Bet es vairākas dienas ik pa brīžiem aizdomājos, kā spēju neņemt galvā. Vislabākā, viskaistākā, visforšākā utt. sen vairs neesmu. Tā slimība izslimota. Pāris reizes dzīve mani tā atspārdīja, ka sapratu tā tas notiek. No kļūdām mācījos. Pie reizes nāca arī atklāsme, ka nevajag stresot par lietām, kuras nevar ietekmēt. Dienās, ka ceļoju no punkta a uz punktu b, tad uz c utt., beidzot mājās. Nav vēlmes par kaut ko šūmēties. Tomēr jautājuma ietekmē nopirku grāmatu par jogu. Pamēģināju, iepatikās.

Reizēm es ņemu notiekošo galvā, ne tikai galvā, bet arī pie sirds. Nākas arī kādu asaru nobirdināt. Ir reizes, kad gribu savākt savas mantiņas pauniņā. Nopirkt vienvirziena biļeti uz tāltālo zemi un aizbraukt no visiem prom. Kādā ezera vai upes krastā uzcelt no zariem sev būdiņu. Caurām dienām sēdēt laiviņā un zvejot zivis. Bet kurš man sliekas saraks? Labi, tās es pati arī varu sarakt. Bet uz āķa nevaru uzlikt. Laikam, tāpēc vēl esmu šeit.