Prieks par smaidu

Vakarpusē, lēnā gaitā eju cauri Vērmanes dārzam. Pētu pretīmnācējus, kādas cepures un šalles. Paiet garām vīrietis. Galvu ierāvis plecos bez cepures, šņaukādamies. Pie sevis nodomāju, mētelis tāds paplāns vēl bez cepures, tādēļ arī šņaukājies. Lūk tam (tālumā pretī nāk mana vecuma vīrietis) gan galvā cepure, gan šalle aplikta ap kaklu....... kā sniegavīram. Normāli aplikta šalle, nesaprotu no kurienes man radās tāds salīdzinājums. Sanāk par to smiekli. Ierauju zodu šallē, gribu apslāpēt smieklus. Vīrietis tuvojas, ka es tā iešu garām. Izsleju taisni galvu un mēģinu dabūt nost smaidu no sejas. Nesanāk, jo vairāk tuvojamies, platāks man tas kļūst. Vīrietis ar nopietnu sejas izteiksmi cieši raugās uz manīm. Palikuši pārs soļi vienam no otra. Pēkšņi vīrieša sejā parādās plats smaids. Nav nozīmes, kā tas sākās. Divi cilvēki no smaida guva prieku.