Saruna tramvajā

Šovakar braucu 11, tramvajā no darbiņa un nepilnas pieturas garumā, savlaicīgi aizstumjoties līdz durvīm, biju spiesta noklausīties šādu sarunu. Stāvēja dāma tā ap piecdesmit, otra jauna dāma tā ap 20 un puisis-padsmitnieks. Jaunā dāma (acīmredzot, radiniece-māsa vai māsīca) cītīgi tincināja jaunekli, kuru profilā tā īsti nedabūju pat apskatīt. Tālāk saruna, meitene: " Vai Tev ūsas jau aug? Nē, tev nepiestāvēs, izskatīsies pēc ķēma, dzen nost! " Puisis:"Nu, jā". Meitene:" Vai Tev padusēs spalvas arī jau aug?" Puisis:"Nē". Meitene:" Un vai tad uz kājām arī neaug"? Puisis:"Nē". Meitene: "Kārlītim gan jau kājas spalvainas, nu, tad jau ap olām arī laikam vēl neaug". Uz pēdējo komentāru puisis sāka klusu murmināt, ka to gan tramvajā nevajagot runāt. Man kļuva puiša reāli žēl, ka vecākā sieviete tikai stulbi smaidīja un šo pārgudro jaunkundzi pat nedomāja apklusināt, bet jaunai dāmi bija pilnīgs "pofigs" un "nafigs" par to, ka puisis tika publiski pazemots daudzu braucēju klātbūtnē. Padsmit gados cilvēkam jau tā bieži ir visādi kompleksi un, ja vēl cilvēku publiski" preperē" , tā var būt pat morāla trauma visam mūžam..