11/22

Reiz ķiparam pajautāju: “ Kurš izvēlas-sieviete vīrieti vai vīrietis sievieti?”

“Vīrietis.”- viņš pārliecinoši teica.

“Kāpēc?”- es izbrīnīta vaicāju.

“Tādēļ, jo vīrietis pirmais iemīlas! ”- čāpstinot cepumu, viņš vēl pārliecinātāk atbildēja.

~

Kad pārdomāju savas mīlestības, secināju, ka viņam ir pilnīga taisnība. Reiz tam vajadzēja 2 mēnešus, lai arī es saprastu, ka mīlu to vīrieti. Citreiz…par to laiku vēsture klusē, man nav ne jausmas, vai tas bija mēnesis, trīs, 5 gadi vai visa mūžība!

~

Kad ķipars bija apmēram trīs gadus jaunāks šai saulē, viņš man stāstīja par savām dienas gaitām. Es atbildēju:”Mhmm, mhmm…” un piekrītoši ik pa brīdim māju ar galvu.

Pēc kāda mirkļa, viņš man saka: “ Hei, Tu vispār dzirdi, ko es saku?”

Es izbijusies: “Atvaino, neklausījos, tiešām. Biju aizdomājusies :)”

Viņš, uzmetis lūpu: “ Par ko Tu domā?”

“Par darbu domāju.”- es žēli novilku, vēlreiz prātā pārcilājot darbā esošās peripetijas.

“Nav jādomā par darbu. Par dzīvi jādomā! ”- ķipara balss skanēja neparasti mierīgi, nosvērta un pilnīgi svešāda! Iemetu acis atpakaļskata spogulī, vai tiešām bērnu krēsliņā sēž ķipars, ne kāds cits…

Tagad to vien daru, kā domāju par dzīvi. Nedomāju par darbu. Šorīt, kafiju dzerot, pie sevis spriežu, ka dzīve jādzīvo, nevis jādomā par to…