Forta diena jeb atgriešanās pie bērnības.

Šī diena nav mana diena.

Cik rīts sākās laiski un ar vēlmi nelīst ārā no gultas )(ko izskatās laikam arī vajadzēja darīt), tik pārējā diena turpināja kutināt manas nervu šūniņas, tā ka aizkutināja līdz liesmām kas spraga ārā pa nāsīm un izvērtās balss toņa pacelšanās reiz desmit.

Doma par skaistu Jauno gadu, kas noritētu ārpus ierastās Rīgas atkrita un šodien ar entuziasmu pieķēros domājot kā to aizvietot. Entuziasms noplaka, jo sapratu, ka dzeršana ar svešiem cilvēkiem, svešā vietā ar manu mazo toleranci pret cilvēkiem pēdējā laikā, īsti nebūs variants.

Uzklausīt variantu, ka manā vietā jau ir izlemts, bez jautāšanas, ka manās mājās varētu uztaisīt ballīti , saudzīgi sakot, izsita no sliedēm un lika nervu šūniņām sākt piebriest un sākt dusmošanās daļu.

Nelīdzēja arī, ka mana vēlme kā tāda runāšanā ar cilvēkiem šodien aprobežojās ar ``aha``, ``nē``, ``labi``. Toties atradu jaunu veidu ka pakaitināt savu mīļo otro pusīti. Izskatās, ka šī opcija tiks atstāta vēl citām reizēm.

Šodien nokļuvu līdz tam, ka sāku meklēt prieka momentus atgriežoties bērnībā. Bet mans kaķis nesaprata mani, kad ievēlos viņa guļamkastē un sēdēju ar bēdīgu smaidu turpinot pa dienu iesākto ``aha`` un ``nē`` daļu, toties uzvelkot mana mīļotā (tīrās) apakšbikses uz galvas, uzlaboju un izlaboju omu savam mīļotajam. Vismaz kādam diena izdevusies.

Kad mani galīgi jau bija novedusi smadzeņošana un darbības trūkums šodienā, izdomāju, ka forta uzbūvēšana no spilveniem un plediem būs ideālākais variants... Tas bija ideāls variants, lai es šai forta atslēgtos uz pāris stundām salda miega. (Šodien zvaigznes skaitīt man patiks)

Un tagad es vienkārši varu turpināt pavadīt šo vakaru ieturot distanci no reāliem cilvēkiem un pavadot to ar virtuālajiem tēliem, jo tikai tā manas smadzeņu un nervu šūnas spēj uztvert cilvēkus un atļauj nepacelt atkal balsi reiz desmit un nesākt cilāt rokas.

P.S. Pat pankūkas šodien man pateica, ka viņas necepsies un sanāks briesmīgas. Izskatās, ka mans noplakušais ieksējais gars pārcēlās uz pankūkām.

P.S.S. Šodien atklāju, ka man patīk joga, bet bez skaņas. Klausīties kā jāliek rokas pie trešās acs un jāceļ pelvis uz augšu un manai mugurai jāsavienojas ar zemes enerģiju, mani sāka uztraukt un likt domāt par baltu kreklu un mīkstām sienām.