Atmiņu fragmenti par sēnēm VII

.. kā jau atmiņas — atmiņu mūzu spārno ilūzijas un maldi ..

.. atmiņas, atcerēšanās ir viens no veidiem, kā mēs mēģinām pierast pie sevis ..

Mājās kā jau lauku sētā darbs dzina darbu, un, ja Vectēvs uzsvilpoja, nedoDies, uzdziedāja, tad Vecāmamma rūca un dusmojās, viņai šķita, ka tas, kuŗš dzied, zog darbam stundas. Varbūt tāpēc reizēm Vectēvs labāk sēdēja ciema Tējnīcā jau no rīta ar citmāju saimniekiem pie glāzītes, kopā atcerēdamies jaunību.

Toties mežā pati Vecāmamma runāja daudz. Kad gājām pār’ par pļavu, apstājas parādīt kādu zālīti, puķīti, pastāstīt par to. Līdzīgi mežā. Bieži ieraudzītais uzara kādu atmiņu vagu. Rādīja indīgās sēnes, stāstīja, kā kuŗam gājis, citreiz pasmējās par tiem, kas baidās sēņot, gandrīz katrai sēnei tomēr bija veids, kā tā ēdama. Bija izņēmumi, raganu beka, baltās un zaļās mušmires, bet tādu bija maz. Protams, mēs neņēmām [sīvās] piparu beciņas, taču kaŗa laikā esot pa druskai likusi šur tur ēdienam klāt piparu vietā. Vībotnes vēl arī manā bērnībā likām klāt, sālot gaļu žāvēšanai, arī kadiķogas. Iemācīja man pļavpieneņu saldumu, atrast un izsūkt ziedus ar nektāru, uzēst mežā kādu ķemmsēnīti, saulsardzeni [tās man gan tagad labāk garšo à la karbonāde], kad pavisam tukša dūša. Galu galā padzerties no raspodiņiem, ja tuvumā nav avota.

Kopā redzējām vilkus, lūšus, aļņus, briežus, apskatījām lāča pēdas. Vecmammai bija laika tupēt ar mani uz smilšu ceļa un skatīties, kā kukainītis iekrīt skudrulauvas [kāpura] lamatās, kādu pēdu rakstu smalkajās smiltīs atstāj lēnu iedama liela vabole. Abi sēdējām kokā, kamēr sivēnmāte ar strīpainajiem mazajiem aizgāja savu ceļu. Es vietējos mežus pazinu labi, kādu desmit piecpadsmit kilometru rādiusā. Varbūt man bija kādi deviņi desmit gadu, kad mani laida uz mežu vienu pašu. Katru reizi gan izrunājām ciktāl un pa kādiem ceļiem došos. Tā runāšana gan bija kā no miera laikiem, jo abi vecie lietoja nosaukumus, kas atbilda meža nogabalu pirmskaŗa saimniekiem. Ja es stāstīju citiem vietējiem bērniem, kur biju bijis, viņi mani, rīdzenieku, nesaprata. Mani vienaudži gan mežā negāja, kur nu vēl vieni paši un basām kājām, arī sēņu nepazina. Bija sabaidīti. Ar čūskām, vilkiem. Ar mīnām galu galā. Mums klētī bija tādas finiera naglu kastītes, kas patiesībā bija mana Papus atmīnētās kājnieku mīnas, bēniņos visādas lietas no abiem kaŗiem, vecajā mājā krāsns bigulis bija 1915. gada karabīnes stobrs. Pat tola stienīši, kuŗus lietojām slapjai malkai iekuriem. Kaŗš bija blakus arī sarunās un stāstos. Jo īpaši otrais. Ar bēgļu gaitām. Ar Latgales SS [ko vecie ar to domāja, nezinu; šķiet, vienkārši latgaliski runādamus vācu kareivjus], kuŗi gājuši pa ceļu un ar liesmu metējiem dedzinājuši mājas, arī mūsējo, lai attīrītu piefrontes joslu. Paglābās tikai pagrabs un 1870. gadā būvētā dvīņu klēts, kuŗu pēc kaŗa pārbūvēja par dzīvojamo māju. Tikai vēlāk [1977.] mēs ar Papu uz vecajiem pamatiem uzbūvējām Jauno māju. Bet tas jau nav vairs par sēnēm. Kaut gan tur bija liels pieliekamais arī ar sēņu plauktiem, lai katrreiz nav uz klēti jāiet pakaļ.