Viņš un viņa

Viņa satika viņu.
Viņš bija uzticams un spēcīgs.
Viņš paņēma viņu aiz rokas un viņi gāja kopā pa dzīves ceļiem, viņi bija laimīgi.
Viņiem bija labi iet kopā, bet reiz viņš atlaida viņas roku. Neapzināti, tā vienkārši sanāca.
Viņa nobijās un ieķērās viņā ar abām rokām.
Viņš satraucās un pajautāja, kāpēc?
Viņa nevarēja atbildēt, jo pati nezināja iemeslu šai rīcībai.
Viņi gāja tālāk, bet viņa turpināja turēt viņu ar abām rokām.
Pa dzīves ceļu iet šadā veidā sāka kļūt apgrūtinoši.
Prieks no kopējā ceļojuma, kaut kur izgaisa.
Prieka sajūtas nomainīja uztraukums un neuzticība.
Viņš ļoti piekusa no tā un reiz, kad viņa gulēja aizgāja prom viens.
Viņa pamodās un viņai kļuva pavisam vientuļi, ceļš pazaudēja jēgu.
Viņa sāka raudāt un devās dzīves ceļā viena.
Pēc kāda laika viņai kļuva vieglāk.
Pēc vēl kāda laika, viņa joprojām gāja viena un jau sāka uzsmaidīt saulei.
Viņai atkal bija labi, bet viņai parādījās jautājumi…
Vai ir vērts pa dzīves ceļu iet kādam blakus?
Turēties pie viņa?
Un kā pie viņa pareizi turēties?
Vēlāk viņa saprata, ka ejot pa dzīves ceļu blakus, jabūt ir abpusēji ērti, mierīgi un droši.
Nav nepieciešams ieķerties spēcīgi un turēt vienam otru.
Pietiek ar cieņu, mīlestību un uzticību.
Tikai tādam kopējam ceļam ir jēga un prieks abiem.