Dzīve...Fragments no kādas ar vēzi slimas meitenes dienasgrāmatas! (No FB; attēls ilustratīvs) MĪLESTĪBAS PAVAIROŠANĀS. Astronomiskais pavasaris sākās ar krītošiem matiem. Gorgonas galvu ar ložņājošām "čūskām" negribēju, tāpēc pirmais darbs: tikt vaļā no tā, kas kļuvis lieks. Kaimiņiene ar šķērēm apcirpa lielumus, pārējo rūpīgi noskuvu pati. Mati bija cieti. Daudz cietāki nekā domāju. Četri skuvekļi un vairāk nekā stunda darba. Šņāpiens ar žileti un pēc tam - ar plaukstu. Neskaitāmas reizes noglāstīju savu mūka galvu:) Vēlāk mums pievienojās divas jaunas kaimiņienes. Pēc nervozās rosīšanās un acīm, kas ik pa brīdim klusās bēdās pieplūst ar asarām, nojaušu, ka viena no viņām ar asinsvēzi slimnīcā pirmo reizi. Vēl skrējienā, darbos, bet redzu, ka viņai smagi. Galu galā saņemos uzrunāt, un jautājumi birst viens pēc otra. Strādāt varēšu? Vai mati noteikti kritīs? Vai no ķīmijas būs jāvemj? Kad varēs tikt mājās? Ko varēs ēst un ko ne? Vai spēks pēc tam atgriezīsies? Statistika ir slikta, ja? Un visbeidzot: "Man ir bail nomirt." Ko varu, to pastāstu, bet piebilstu, ka nezinām, kā reaģēs tieši viņas organisms. Statistika neko nepasaka par tevi. Neviens cilvēks nezina. Pietiek, ka Dievs zina. Pieņem šo neziņu. Ļaujies un tici: viss ir uz labu. Jau ir. Varu vien apliecināt: pirms šīs slimnīcas reizes briesmīgi baidījos. Pirmajā reizē ne tuvu nebija tik bail. Bail nomirt, mocīties, ciest, pazaudēt to mazumiņu, kas man vēl ir. Bet tā vietā ieguvu dzīvi. Dažnedažādas šausmas biju gaidījusi, tikai ne dzīvi, prieku, pateicību, mīlestību un būšanu laimīgai:) Pirmo reizi manā mūžā palātas vidū tika izstumts galds, un mēs apsēdāmies pie tā, lai kopīgi pavakariņotu. Mēs runājām, mainījāmies ar ēdieniem (iedomājieties, man negaršo rīsu putra, kas bija porcijā, savukārt kaimiņienei - pupiņas, kas bija viņai. Man garšo pupiņas, viņai putra - sanāca lieliski! :)) un dalījāmies cita ar citu savā dzīvē. Kādā brīdī viņa, mūsu otra jaunā kaimiņiene (bet jau ar pieredzi) skumji saka: "Pie manis uz slimnīcu neviens nenāks. Meita ārzemēs, cita neviena nav." - "Nekas, tieši tāpēc mēs esam kopā! " Tā mēs tur sēdējām, un es jutu, ka piedzīvoju brīnumu: mīlestības pavairošanos. Mīlestība, ko saņemu, izplešas un vairojas daloties: pieskaroties citu dzīvei un ļaujot viņiem pieskarties manējai. Uzaicini vakariņās savu kaimiņu! Apskauj uz ielas to, kuru redzi raudam! Aprunājies ar saīgušo kolēģi, ļauj sev smieties, kad kļūsti par aculiecinieku kāda stāstītam jokam. Nebaidies dzīvot! Tu neko nezaudēsi - tu būsi laimīgākais un bagātākais cilvēks pasaulē. Tev ir vēl viena brīnišķīga diena! Paldies Dievam! |
