Vakarjunda

Bļāviens! Tiešām gribas kliegt.

Ir tik burvīgs vakars. Esmu izgājusi pastaigā, šoreiz ne viena, bet ar dēliņu. Baudu pavasara dabas nesteidzīgo mieru pirms lielā sprādziena, kuru neviens nepamanīs. Viss vienkārši būs palicis zaļš un viss. Tieši kurā brīdī - neviens tā arī nepateiks. Lauki un mauriņš jau trāpījuši, bet upmala vēl garās zāles, kūlas vāliem ieskauta - dzeltena un pelēka. Kautgan zaļās nātres uzprasījās uz salātu bļodu, un mazie vijolīšu ziediņi atgādināja, ka rīt jāpaņem līdzi arī maisiņš - tātad zaļums bija.. Tas liek domāt, ka pelēks ir mans noskaņojums... varbūt..

He, vietējo copmaņu bariņš ar šņabuli un gurķīšiem - normāli... pārdesmit metrus tālāk, krastā, ērti krēslā atlaidies kāds kungs, kāju pār kāju pārmetis, nesteidzīgi, galanti bauda vīnu no stikla glāzes un arī, izrādās, vaktē pludiņu... hmm.. neredzēts skats.. Dodos tālāk domādama, cik labprāt būtu piesēdusi blakus, pabaudīt vientulību divatā. Varbūt būtu paķiķinājusi, bet nebiju viena...

Bet krēslas stundā putni tik skaisti trallināja miega dziesmiņu... un tomēr skumji. Es ilgi pāršķirstu telefonā vārdus un neatrodu nevienu, kam varētu piezvanīt, lai pateiktu, ka ir skumji. Man arī neviens nepiezvana, lai pateiktu, ka vēlas vien mirkli paklusēt kopā.. Jo droši vien, ka tā sabiedrībā nepieklājas. Kāpēc ir skumji? Gribas raudāt.. Visapkārt pasakains pavasaris, silts, bez vēja, drīz vasara, burtiski pāris nedēļas. Man ir viss, lai cilvēks būtu laimīgs. Kāpēc nav miera? Kāpēc nepietiek ar to kas ir?