Tu izskrienies...

Tu izskrienies, maldies neceļos un izvārties grāvjos. Izmirksti rāvā līdz pašam kaulam, nomūrējies ar sūdiem tā, ka tikai zobi paliek balti, līdz beigu beigās nonāc uz tā ceļa, kas varbūt ved uz mājām. Ne tev vairs tarbiņas uz pleca, ne maizes doniņas azotē, viss zudis nebūtības akačos, bet tu velcies, klumpačo, deviņos līkumos saliecies, jo zini, ka kaut kur priekšā ir Laimīgā zeme. Kaut kur priekšā blāva gaismiņa spīd. Tur – pirts, kurā noberzties baltam, tur zupas katls burbuļo, tur sega, silta un mīksta. Aiz muguras Parīze, aiz muguras Milāna, aiz muguras Maskava. Vilcieni, lidmašīnas, autostopi. Lai! Es eju mājās, kur piena upes ķīseļa krastos un rozīņu bulciņā divtik. Ejiet jūs visi ratā, es eju mājās! Es atradīšu! Kā kaķis, kas vienmēr atnāk atpakaļ, lai cik tālu prom tu viņu vestu. Bez kartes, bez kompasa, bet atnāk. Notupstas pie uguns, sildās un laiza savus jēlumus un asiņainās brūces. Es esmu kaķis, jā. Staigāju savā vaļā un dārgi par to maksāju. Man ir deviņas dzīvības. Esmu bijusi ellē un vairākkārt no tās atgriezusies, tāpēc brīvajā laikā mierīgi varētu piestrādāt par gidu.
/Sabīne Košeļeva/