Romantika kā lēmums un vienošanās :)

Šitas būs tāds pagarš palags. Esmu brīdinājis ;)

Pirmo reizi, kad es dzirdēju kādu (tā vienkārši un sakarīgi) runājam līdzīgos terminos, tas bija Braiens Treisijs audiogrāmatā, kura pamatā bija veltīta laika efektīvākai izmantošanai. Onka aptuveni tā arī teica - ja jūs gribat nesapist galīgā dirsā (poētiskais formulējums no manis) paši savu un sava mīļotā cilvēka (kop)dzīvi, attiecību pašā sākumā pieņemiet dažus apzinātus lēmumus. Piemēram, laicīgi izvairīties no situācijām, kur jums varētu sākt baigi slīdēt kājas. Un, piemēram, nekad nelikt ragus savam dzīvesbiedram, vienkārši nekad nebūt tādai gnīdai. Un tamlīdzīgi. Ja abi cilvēki to ar skaidru prātu nolemj un zin/rēķinās, ka otram ir tikpat sakarīga un apzināta attieksme, attiecībās viss būs ok.

No pieredzes zinu, ka hronisko gaudotāju žultainā kaislē trīcošie pirkstiņi jau sniedzas man oponēt. "Ja tas būtu tik vienkārši, visi jau sen tā darītu! " vai "Attiecības ir brutāls karš un es to zinu no savas brīnišķīgo attiecību pieredzes! " Un tādā garā. Manis pēc ejiet un izēdiet ateju, kaucošās ņuņņas ;) Ja jūsu dzīve ir bezgalīgu mocību un sarūgtinājumu virkne, tā ir 100% jūsu pašu izvēle un 100% jūsu pašu atbildība. Es esmu atskatījies uz nabaga sievietēm (man nav attiecību pieredzes ar citiem dzimumiem), kuras visu savu intelektuālo potenciālu izmanto, lai brīnumainā veidā jebkurā vietā un situācijā sajustos vīlušās un nelaimīgas. Izrādās, Venēcijā esot parāk daudz tūristu, gurķis esot nepareizi sagriezts, restūzī (kur dāma pati neatstās ne eirocentu) esot neprofesionāli viesmīļi vai vismaz bezgaumīgi trauki, utt. Protams, neatkarīgi no dzimuma ir aktieri, mūziķi un olimpiskie čempioni, kas saņemot prestižākās pasaules mēroga balvas pat nepasmaidīs. Mana balva, iedevāt un pazūdiet, nav ko telūrēt! :D Kā alkoholiķis vienmēr atradīs iemeslu iedzert, tā cilvēks, kas ir stingri apņēmies būt ikdienā nelaimīgs, vienmēr atradīs iemeslu neapmierināti saviebt mūli. Un kurš tad ir vainīgs, ja ne viņi paši? Who forged the chains that bind you? :)

Jo padomāsim brītiņu. Nevajag baidīties, es palīdzēšu ;) Ko no attiecībām var reāli gaidīt tādi šakāļi un hiēnas, kuri tās sāk ar (bieži pat neslēptu) attieksmi "Ņemšu, cik daudz vien varēšu, pretī nedošu pēc iespējas neko! "? Un abi divi tādi sūda "reālisti"! Tā nav Holivudas filma ar montāžām un specefektiem, kur Karību jūras pirāti ar savu "Take what you can, give nothing back! " visas triloģijas gaitā reāli nodur tikai vienu simpātisku personāžu. Tā ir dzīve, diena pēc dienas, kur divi cilvēki izturas viens pret otru kā divi pilnīgi sveši, savstarpēja naida pārpilni cietumnieki, kas ietupināti vienā kamerā. Iespējams, uz mūžu. Acīmredzami, šāda dzīve 100% ir šo pašu cilvēku izvēle. Visi tie pekstiņi par nelaimīgajām bērnībām vai negatīvajām iepriekšējo attiecību pieredzēm ir plikas atrunas. Tava dzīve ir tagad, saulīt, kā tu izturies un uzvedies, to tu izvēlies tagad. Vienkārši nolem pēkšņi vairs nebūt pakaļa. Vai vienkārši pārstāj smēķēt vai likt 5 karotes cukura pie kafijas. Jā, tik vienkārši. Vai arī nosēdi pusi atlikušās dzīves internetā, uzbāžoties cilvēkiem ar savu gaudošanu par to, kāpēc kāds cits ir vainīgs pie tavām problēmām. Piemēram, oho.lv ir acīmredzama no skapja nedaiznākušu feminacistu zonderbrigāde, kas hroniski izsmidzina savus "briesmīgo vīriešu" kūtsmēslus pa visām dienasgrāmatām un pieredzes apmaiņām. Lai gan vismaz daļa no šīm dāmām formāli meklē vīriešus. Un kā labi veicas? :)

OK, tā bija liriska atkāpe. Bet nu mazliet atkal par Treisiju. Otra lieta, par ko es nonācu neviltotā sajūsmā, bija konkrēti un godīgi abpusēji jautājumi un atbildes uz tiem. Un es zinu, ka parasti cilvēki to varbūt pat nepārrunā nekad. Nodzīvo visu dzīvi kopā, un pēdējie vārdi ir "Ja tu zinātu, cik ļoti man derdzās tavs iknedēļas burkānu sautējums! " vai "Pirms 50 gadiem uz 8.martu kaimiņš savai sievai atnesa lielāku puķu pušķi nekā tu man, es šausmīgi apvainojos un tāpēc visu dzīvi gūlos zem katra tirliņa, kas man pievērsa kaut mazāko uzmanību! ". Tā vietā taču varēja nerīkoties kā apvainoties kāri bērni, kas pēc tam mēģina ietirgot savus rūpīgi vāktos sarūgtinājumus pret končiņu. Jo aizvainojuma krāšana (pat bez pierakstīšanas melnā blociņā) arī ir izvēle. Bet tie jautājumi, kas var ļoti-ļoti palīdzēt dzīvot labāk, vieglāk, skaistāk, vienkārši foršāk, ir tādi:
* Kas tev patīk? Kas tev nepatīk? Kas tev ir savarīgi?
* Ko tu gribētu, lai es daru vairāk vai mazāk?
* Ko tu gribētu, lai es sāku vai pārstāju darīt pavisam?
Jo lielākā daļa cilvēku par saviem dzīvesbiedriem to nezin. Iespējams, nekad nav iedomājušies tik konkrēti pajautāt (kā es līdz šim, piemēram). Iespējams, baidās, ka sekos baigais saraksts ar prasībām un labāk to gulošo suni nemaz nemodināt. Bet tos jautājumus pirmo reizi dzirdot es pasēdēju un padomāju, kas man pašam ir svarīgi un ko es gribu attiecībās no meitenes. Tā, lai nebūtu baigi jāmokās ne vienam, ne otram :) Un izrādījās, ka man patiesībā vajag/gribētos ļoti nedaudz. Un ir ļoti daudz lietu, kas man patīk vairāk vai mazāk, bet taipat laikā nav īpaši svarīgas. Savukārt, ja meitenei kāda no tām būtu patiešām svarīga, es to noteikti ņemtu vērā. Šausmīgi vienkārši un efektīvi! :)

Vēl viena lieta ir tas, ko mēs katrs uzskatām par pašsaprotamu. Tas atšķiras. Un es esmu redzējis atkal un atkal, ka cilvēki (arī daudz vecāki par mani) to nekad tā īsti nepiefiksē. Visu dzīvi vienkārši gaida, ka apkārtējie sāks rīkoties tā, kā cilvēkam šķiet pašsaprotami. Ja garāmgājēji ar zaļiem matiem vai pieckapeikas formāta tuneļiem vaigos ir tikai garāmgājēji, tad gadiem ilgi gaidīt un nesagaidīt no tuvākā (?) cilvēka kaut ko ļoti svarīgu gan nav labi. Jo takš varētu pateikt, tas otrs cilvēks ļoti iespējams vienkārši nezin, jo viņam pašsaprotamās lietas attiecībās ir mazliet vai stipri savādākas. Faktiski sanāk abpusēja aizvainojuma krāšana. Pilnīgs idiotisms. Jo tad vienreiz izrunātos, kaut vai tiekot vaļā no apnikušākajiem traukiem, un dzīvotu tālāk - vai nu laimīgi kopā, vai laimīgi atsevišķi. Ja vienam cilvēkam pasprūk taisnība un viņš/viņa tā arī pasaka, ka "es jau neiešu tevis pēc iespringt! ", nu tad beidzot (varbūt pēc nezcik kopā nomocītiem gadiem) abiem vai vismaz otram kļūs skaudri acīmredzams, ka šīs attiecības ir turējušās faktiski uz tikai viena cilvēka centieniem un cerībām. Bet rezultāts atkal tāds pats - skaidrība un beidzot adekvātas rīcības iespēja.

Beigās vēl par to romantiku. Man pašam reizēm ļoti patīk :) Piemēram, uzlīst uz riktīgi augsta kalna ar kolosālu skatu un kopā izdzert termosu kafijas un apēst līdzpaņemtās maizītes. Vai pastaigāt vakarā gar Vidusjūru. Vai pēc restūža vnk pa Vecrīgas bruģīti. Un romantikas "līgumā" meitenei tikai vajadzētu kādu laiciņu negaudot (par jebko) un justies/izskatīties kaut mazlietiņ laimīgai. Jo laime nāk tikai un vienīgi no cilvēka paša, un ļoti lielā mērā arī laime ir personiska izvēle. Īstenībā - 100% personiska izvēle :)

Lai jums sirdī miers, čabulīši ;)
P.S. Trako tantiņu žultainos komentārus es visdrīzāk dzēsīšu, uz adminu jau bloķēto klaunu vēstulēm noteikti neatbildēšu. Tāpēc droši izlietojiet savu ndāmo enerģiju kaut kur citur ;)