Aizvējot laiks

Kādēļ gan eju pa Tavām pēdām

ar savu smago nastu un bēdām?

Varbūt dāvināt savu nastu es vēlos

Tev kā kaut ko skaistu un neparastu...

Labāk jau paliec brīvs un neiepazīts.

Man jādodas turp kur aiznesīs rīts

kur citādas debesis un Dieva griba ir īsta.

Vai gan varu Tev pretī doties

kā pret sauli karstu neapdedzinoties?

Nāves ielejā laiks man ir doties,

pa vējam aizvējot vairs nebaidoties...