Pēc izskata spriež par veiksmi

1. Meli pieprasa lielu garīgo piepūli. Cilvēkam vienlaicīgi galvā vajag paturēt melus – lai tos runātu, patiesību – lai to slēptu. Tādēl viņš izsaka daudz vienkāršākus priekšlikumus un sliktāk tiek galā ar atjautības uzdevumiem.
2. Kad cilvēkus novēro, tie uzvedas labāk. Novērošanas ilūzija arī darbojas. Pietika ar to, ka pašapkalpošanās ēdnīca piekarināja fotogrāfiju ar acīm, lai lielākais vairums cilvēku pēc sevis sāktu novākt traukus.
3. Turklāt uzvedība iedarbojas uz morāli. Cilvēki, kuri kādam ir samelojuši, piemānījuši vai kā savādāk uzvedušies amorāli, pēc tam citādāk vērtē, kas ir labi un kas ir slikti.
4. Pievilcīgs, godīgs izskats viegli var maldināt. Cilvēkiem ir nosliece vairāk ticēt ārējam izskatam nevis sirsnīgumam. Pat profesionāļi 86% gadījumu par godīgiem uzskatīja melojošus cilvēkus ar sirsnīgām manierēm.
5. Ārējam izskatam ir svarīga loma balsošanā un politiķu izvēlē. Vēlētāji izdara secinājumus par politiķu kompetenci pēc brieduma sejā un fiziskās pievilcības. Protams, neapzināti.
6. Veiksmīgākos un bagātākos uzskata par gudrākiem, zinošākiem un tamlīdzīgi, un otrādi. Cilvēkiem bieži ir nosliece domāt, ka tie, kuri ir veiksminieki, un tie, kuri vairāk cieš, ir to pelnījuši.
7. Laimīgāks ir nevis tas, kuram daudz naudas, bet tas, kuram tās vairāk nekā kaimiņam. Daļēji tādēļ rodas neapmierinātība par lielu naudu. Cilvēki pastāvīgi sevi salīdzina ar kaimiņu. Palikuši bagāti, viņi sāk apgrozīties jaunās aprindās, kur cilvēkiem ir vēl vairāk naudas un pacelties augstāk par viņiem nav viegli.
8. Dusmas cilvēkā pastiprina tieksmi valdīt. Cilvēki pieliek lielākas pūles kaut kā iegūšanai no tiem, kuriem ir, viņuprāt, dusmīgas sejas. Agrāk to saistīja tikai ar pozitīvām emocijām.