Tikai citaats no kaada latviesha referaata

Graamata uzrakstiita pirms apm. 150 gadiem peec daljas tagadeejaas Latvijas apceljoshanas.

Izvilkumi no Kola grāmatas 2. sējuma:

«Cik ilgi vēsture latviešus pazīst, tie parādās kā cietēja un lielākā vai mazākā mērā svešniekiem pakļauta nācija...»

«Viņi, bez šaubām, ir raksturā daudz mīkstāki un padevīgāki nekā to brāļi lietuvieši, un liekas, ka nav nekad arī pratuši ar šķēpu tā rīkoties kā tie. Pretstatā lietuviešiem, tie nekad nav izveidojuši savu varenu dižciltīgo kārtu un kopš daudziem simtiem gadu tie ir klusa, dzejiska un miermīlīga arāju un ganu tauta.»

«Viens ir skaidrs, ka latvietis izliekas tīrīgāks, kārtīgāks un cilvēcīgāks nekā lietuvietis un ka viņu pilnīgi no vāciešiem kārtotā jeb vismaz pārraudzītā mājsaimniecība un lauksaimniecība ir vairākas pakāpes pārāka nekā lietuviešu. » (15. lpp. )

«Latvietis tādēļ lielā mērā lietuvieti nicina un uzskata sevi par krietni pārāku.» (16)

«Kaut tie ar savu valodu, mitoloģiju, dzeju un arī citādi no citām tautām ļoti atšķiras, viņi nekad nav ieguvuši vērā ņemamu politisku patstāvību un neatkarību, un, kamēr mēs vēsturi pazīstam, tie vienmēr ir bijuši varenākām tautām vairāk vai mazāk pakļauti.»

«Kaut gan viņiem nekādā ziņā netrūkst brīvības un neatkarības mīlestības, (..) liekas, ka viņiem pilnīgi trūkst enerģijas, lai šīs dārgās vērtības iegūtu un paturētu.»

«Sabiedriskais dzenulis un cenšanās uzlabot sabiedrisko dzīvi pie viņiem ir varbūt mazāk manāms kā pie jebkuŗas citas tautas. Tas ir tik vājš, ka viņi nav spējuši izveidot pat ciemu pārvaldes, nemaz nerunājot par pilsētu un valsts pārvaldes iestādījumiem.» (35)

«Kopš seniem laikiem latvieši dzīvo izklaidus, kopš seniem laikiem tie nepazīst lielāku sabiedrisku vienību kā ģimeni, kopš seniem laikiem tie mēģina visas lietas paši izdarīt. Nekad tie nesadala pienākumus, un tādēļ tie nekad nav spējuši radīt lielāku sabiedrisku organismu, ko darbina zobrati, kas griež viens otru. Viss pie latviešiem palicis uz attīstības zemākās pakāpes un turpinājies traucējoši šajā nožēlojamā, sīkumainā un saraustītā stāvoklī līdz pat šim laikam.»

«Katrs latvietis kopš seniem laikiem brūvējis, kad tam tas licies vajadzīgs, savu muciņu alus un tādēļ nav izveidojis brūžus. Tie visi kopš seniem laikiem ir bijuši paši sev architekti, sev skroderi un sev galdnieki, un tādēļ tie nekad nav izveidojuši savas cunftes, ģildes, amatnieku un mākslinieku biedrības. Katra ģimene turas pati par sevi, neatzīstot citas, un tā lielas, visu godātas un varenas ģimenes nekad nav spējušas iegūt varu un kundzību. Katrs ir vēlējies dzīvot pa savam prātam savā saimniecībiņā, un tādēļ viss ir palicis anarchistisks, un tā neizveidojās lielākas sabiedriskas vienības, kas vienīgās varētu nodrošināt visu un katra atsevišķo brīvību.» (36)

«Tādēļ šī īpatnējā parādība, ka šī tauta, kuŗai netrūkst visdažādākie talanti un dabiskās dotības, kas, šķiet, būtu spējīga visu darīt un veikt, šī augstākā mērā neattīstītā sabiedriskā dzinuļa pēc neko jēdzīgu nav sasniegusi un ir palikusi pilnīgi nenozīmīga un bezspēcīga. »

Nav neviena Eiropas tauta, kas salīdzinājumā ar latviešiem liktos vairāk mīkstčaulīga un bez enerģijas, pat ne igauņi, kam kopā ar viņiem tas pats jūgs bijis jānes. Viņi ir ar mīkstu sirdi, bijīgi un kautrīgi, bērnišķīgi, poētiski un ar fantāziju apveltīti, likteņa un cilvēku dzelzs gribām padevīgi. Visas šīs labās un sliktās īpašības, kuŗu pretstati vienmēr raksturo vīrišķīgu tautu tikumus un kļūdas, padara tos vienmēr gribīgus būt citu kalpiem, ganiem un zemniekiem. Riskēšanas un tirgošanās talants, kāds ir krievam, latviešiem trūkst pilnīgi, tāpat kā ceļošanas prieks. Kā stādi tie ir ieauguši savas dzimtās zemes gabalā, kas ir viņu paradīze, par spīti visām mokām un rūpēm, ko tiem to paradīze sagādā. Viņu gara poētiskā ievirze padara tos galīgi neveiklus politiskās izdarībās. Jo pastāvīgi pazuduši savas poēzijas vaimanu un slavas dziesmās, tie aizmirst savas laicīgās dzīves postu.» (37)

«Daba latviešus ir apveltījusi bagātīgi ar talantiem, tie ir veikli, viegli izglītojami, apķērīgi. Bet, tā kā tie nekādu citu vietu dzīvē nav ieguvuši kā to, kas ir, arklam pakaļ staigājot, tā visas šīs dotības un spēki viņos snauž kā kalnu dziļumā paslēpts zelts.» (42)

«Pēc dabas latvieši ir pretimnākoši, draudzīgi, atklāti un viesmīlīgi, un, ja kāds svešnieks gadījuma pēc pie viņiem ciemosies, tas visas šīs īpašības augstākā mērā pie viņiem atradīs.» (43)

«Daudzas... ziemeļu tautas, vienalga, vai tās būtu slāvu, ģermāņu, somu vai latviešu izcelsmes, liekas ne tikai savā vispārējā būtībā, bet arī daudzos sīkumos, atsevišķās rakstura īpašībās un paradumos tik līdzīgas, ka dienvidniekam sākotnēji tās visas izliekas kā vienas mātes bērni. Sākotnēji visas tās liekas piederam ziemeļnieku tipam, un tikai pēc kāda laika un pieredzes iegūšanas var atšķirt zem vispārējā tipa atsevišķos veidojumus.»

«Visas tautas, kas apdzīvo mūsu hemisfēras ziemeļu platuma grādus, skaŗ līdzīgā veidā tās pašas ziemeļu vētras. Horu deja kopš daudziem gadu simtiem gājusi viņām pāri tai pašā veidā un deva tām iespēju attīstīt tos pašus kultus. » (48)

«Latviešu tautas tērpi izrotājumu, audumu un darinājumu ziņā nav neko uzkrītoši. Tāpat kā to brāļi lietuvieši, tiem katrā ziņā vislabāk patīk baltā un gaišpelēkā krāsa, atskaitot dažos novados, kur dominē zilā krāsa. Ne tikai sievietes, bet arī vīrieši tērpjas galvenokārt baltās un gaišpelēkās drānās. Šai ziņā tie spilgti atšķiras no to kaimiņiem krieviem, kas viscaur mīl spilgtas krāsas, ... un no to ziemeļu kaimiņiem igauņiem, kas tērpjas viscaur melnās drānās, valkā pat melnbrūnas zeķes.» (65);

«Liekas, ka nav neviena tauta Eiropā, kas tā būtu pelnījusi dzejnieku tautas nosaukumu kā latvieši, un neviens novads Eiropā, kas tā būtu pelnījis dzejas zemes nosaukumu kā latviešu apdzīvotā. » (119)

...latviešu poēzijas raksturīgā īpašība ir tā, ka tā ir tautas poēzija, ka to uztur, turpina nevis atsevišķi uznirstoši talanti, bet gan visa tauta tās kopumā. Katrs latvietis ir dzimis dzejnieks, katrs dzejo un prot savas dziesmas dziedāt. Dziesmas plūst no viņu rīklēm tāpat kā cīrulim.» (122)

«Latviešu poēzijas gars, viņu mūzas ģēnijs ir tīri lirisks, jeb liriski idillisks, tāpat kā šīs mierīgās, klusās tautas ģēnijs, kas kopš seniem laikiem nodarbojies tikai ar lauksaimniecību, bišu, lopu un zirgu kopšanu un kas savu garīgo ieviržu un no tām izrietošo vēsturisko apstākļu dēļ ir vienmēr dzīvojis šaurā lokā, svešu tautu vienmēr apspiests, un no šīs šaurās vides allaž bēdzis brīvajā burvju poēzijas pasaulē, kur nav nekādu tirānu vai ierobežojumu.» (126)

«Latviešu pasaule atrodas tālu no vācu celtām pilīm un ierīkotiem dārziem, tālu no dambjiem un šosejām, ko ierīkojuši svešnieki, tā sākas tur, kur ceļus var pazīt no sūnās knapi redzamām vāģu ratu pēdām, kur sākas purvi un meži.» (127)

«[Latvieši] nav neglīti ļaudis, to sievietes bieži ir ļoti daiļas.» (129)

«Latviešu poētiskā valstībā ir ieperinājušies svešnieki, vācieši, kas vienmēr dzīvo kundziski un vienos priekos krāšņās pilīs un brīnumu pilnās pilsētās. Bieži tie ar savu nežēlīgo prozu ielaužas latviešu dzīvē, taču, to darīdami, tie neiznīcina to sapņu poēziju, tie to pat bagātina, kāpina, un latvieši arvien vairāk no savas skarbās īstenības bēg dzejiskās burvju pasaules dzīlēs, tāpat kā zināmu slimību sāpes kāpina fantāzijas intensivitāti. Ja latvieši, tāpat kā mūsu zemnieki, reiz kļūs brīvi un neatkarīgi un, tāpat kā mūsu zemnieki, ar savām rūpēm un vajadzībām attīstīs patstāvīgu ļaužu enerģiju, izdarības un mērķtiecību, var teikt, ka viņu dzejiskā enerģija dils un viņu fantāzija vairs nebūs tik auglīga kā tagad viņu bērnišķīguma un aizbildniecības stāvoklī. Brīvība, saprāts, kristīgās reliģijas gaisma iznīcinās šo latviešu mūzu, kas darbojas un auž krēslā.» (131)

«Latviešu mūzikas instrumenti ir apmēram vēl tādi paši, kā tie bija Arkādijā, kad Merkurs pārvilka stīgas bruņrupuča bruņu čaulai. Tiem joprojām ir vecu vecās stabules, stīgu un pūšamie instrumenti pagatavoti no mežu niedrām un kokiem, no to lopu ādām: dažādas stabules, somu dūkas, kokles, govju ragu taures. ... To kokle ir pavisam atšķirīga no krievu, poļu un vācu citārēm....[latvieši] var stundām klusi sēdēt un klausīties kokles skaņās. Kokles spēlē tikai vīrieši, kamēr galvenās dziedātājas vai vienmēr ir sievietes. Kokles stīgas parasti ir darinātas no vaskotiem pavedieniem, reizēm arī no misiņa stiepulēm, un būtu grūti iedomāties, ka, uz šāda instrumenta spēlējot, var iegūt meistarību, bet tas tomēr notiek. » (181)

«Savās somu dūkās latvietis - vairāk Vidzemē nekā Kurzemē - ir iemīlējies tāpat kā skots... Vidzemē somu dūkas netrūkst nevienos svētkos, un pat lauku darbos latvietis iet somu dūku mūzikas pavadībā.» (183)

«Igauņi gadu simtiem ir dzīvojuši līdzīgos apstākļos kā to kaimiņi latvieši un krievi, un tādēļ daudzas to garīgās ievirzes un īpašības ir līdzīgas. Tomēr pat virspusējs salīdzinājums atklāj šīs tautas lielo atšķirību pašos pamatos.» (193)

«Tērbatā, kur dzīvo visādas tautības, vācieši, kam darīšana ar latviešiem un igauņiem, bieži pārrunā šo tautu īpašības: tie augstāk vērtē igauņu nacionālo raksturu nekā latviešu, kuŗus tie nicina kā gļēvuļus un mīkstčauļus, kamēr no igauņiem tie vairāk bīstas.» (194)

«Latvieši, un vēl vairāk krievi, parasti izturas pieklājīgi, godbijīgi, lišķīgi, toties igauņu daba ir rupja, asa, stūraina....Viņu naids pret saviem apspiedējiem vāciešiem ir vēl liesmaināks un daudz atklātāks.» (195)

«Igaunis, kaut gan enerģiskāks nekā remdenais latvietis, savu enerģiju parāda tikai strīdos, dusmās vai iedomībā.» (197)

«Igauņu mājsaimniecība ir nabadzības, netīrības, nekārtības un trūkuma pati galējība, kuŗai Eiropā nevar rast nekā līdzīga.» (202)

«Salīdzinājumā ar igauņiem latviešu mājoklis liekas kā saprātīgi domājoša gara organizēts.» (204).

http://jaunagaita.net/jg213/JG213_Kreslins.htm - te viss referaats.