Ļoti negaidīts atradums.

Šodien krāmējoties pa saviem papīriem atradu 2007.gadā rakstītu epifāniju. Izlasīju un pati nevaru noticēt, ka to tiešām esmu rakstījusi es..

Ir kaut kas pazaudēts, un man tik ļoti gribās to meklēt. Bet kur? To nevar atrast grāmatu plauktā, tas nemētājās starp dakšām un karotēm, tas nav iesaldēts ledus traukā un nav paslēpies starp spilvena dūnām. Tas nestaigā pa pilsētas ielām, tas nesēž kafejnīcās un nemalko tēju, tas neiestudē izrādes uz teātra skatuves dēļiem, un brīžiem liekās , ka tā nemaz nav. Bet nevar būt, ka tas būtu miris. Nevar būt! Nevar taču nomirt tā, lai neviens to nepamanītu. Es sāku meklēt avīzēs sēru vēstis, ejot gar kapiem ieklausījos vai neskan kapličas zvans, es gaidīju, ka kāds teiks runu par aizgājēju, bet tas ko es atradu nebija tas. Kas to zin, varbūt meklētais ir tik ļoti novecojis, ka es to vairs neatpazītu pat tad, ja tas nostātos cieši līdzās un raudzītos manī uzticības pārpilnām acīm, kā suns, kas uzlūko saimnieku. Vai esmu to pazaudējusi uz visiem laikiem? Nē, es negribu un atsakos tam ticēt! Varbūt tas nemaz nav pazudis? Varbūt tikai izgājis tumsā un apmaldījies? Ir jātic, ka tas nav zaudēts! Un es sarosījos un sāku ticēt.Es iededzu sveci logā, kā bāku manam noklīdušajam kuģim, uz palodzes nobēru ābolus, jo to smarža atgādina rudeni. Es negulēju visu nakti un gaidīju. Dzēru piparmētru tēju un ilgojos. Skrēju tumsā , jo likās dzirdu tā soļus, līdz beidzot piekusu. Pat aizverot acis es domāju , cik ilgi vēl nāksies gaidīt, cik daudz stikla pudelēs iemestu zīmīšu būs jūrā jāsūta, cik garas vēstules būs sniegā un smiltīs jāraksta, cik skaļi jāsauc, lai meklētais atsauktos? Un tā domājot, sapnis paņēma mani aiz rokas un aizveda pāri pilsētas apsnigušajiem jumtiem, pāri klusumā grimušiem kokiem, pāri ledū stingušām upēm. Aizveda tur, kur uz mēness stara mani gaidīja mans pazudušais , mans ilgi meklētais draugs. Un tieši tur es atkal atradu savu mieru. Atradu, lai , atverot acis, meklētu nojauna. Nav jau svarīgi atrast un paturēt, svarīgi ir ilgoties un meklēt. Tieši tā upe meklē jūru, tieši tā koki ilgojās pēc debesīsm...