Ilgas pēc mīļuma nenoveco.

Arī ilgas pēc siltuma un glāsta... ierakstītas gluži vai asinsritē. To var noliegt, slēpt un, lai šīs ilgas mazāk kāds pamanītu, var apaudzēt ap sevi nātru asumiņu, taču – tās joprojām tur, dziļi dziļumos, elpo un pastāv. Jā, ilgas arī skarbuma iečaulotajos paliek turpat, kur jāpaliek: asinsritē, pulsa pulsēšanā. Nezinu, kā ir, kad nātru kažociņa nēsātājs to vienpatībā novelk un noliek malā... Rudens vēlos vakaros tas, iespējams, patiesi notiek biežāk kā cauri vasarai skriešanas laikā, un tad arī pamati vairāk jūtami, koku saknes, uz ziemu noliktie dāliju gumi, puķu sēkliņas, viss, kas dzīvs un dzīvos tālāk no šī vēla rudens uz nākamo agro pavasari...

Maija Laukmane