Noskanja...

... Lietus bija paarstaajis liit, debestinja tik skaidra, kaut arii no sauliites nebija ne minjas.

Gaiss smaržoja pēc kaut kā nenosakāma, nevarēja saprast, vai pēc rudens, vai tomēr jau pēc pavasara. Upe bija tik majestātiski mierīga un rāma, ka pat pieskarties tai bija bail, kur nu vēl uzrunāt. Bet visādu nokrāsu pīļuki nekautrējās. Tie šķēla ūdeni kā mazi ledlauzīši un ļoti akīvi komunicēja ar balto nokrāsu kaijām. Turpat blakām cēlie gulbji vēsā mierā noņēmās ar savu spalvu uzprišināšanu. Un jā, kā katreiz, pa visu to baru viens vārnucis bija sadomājis sakopt savu augumiņu.

Otrpus upes, mazajā dīķītī valdīja salīdzinošs miers. Tikai viena kaija cēli pastaigājās pa krastu. Fascinēja gar dīķa malu augošie koki. To kailie zari pret debesīm veidoja fantastiskus rakstus. Tur varēja saskatīt gan dzīvniekus, gan cilvēkus, gan aizvēsturiskus briesmoņus. Tas bija kā skatīties kaleidoskopā.

Man domāt, pārsvarā cilvēki neko no visa tā neievēro, jo ir ierakušies sevī, savā telefonā, vai arī vienkārši nav spējīgi neko saskatīt, izņemot dubļus un apmākušos debesi...

Mans aicinājums visiem, visiem - atveriet acis, atveriet sirdi, esiet vienmēr atvērti brīnumam. Tad arī brīnums Jums atvērsies, un dzīve, katra tās diena piepildīsies ar spilgtām krāsām, negaidītiem atklājumiem un nebijušām izjūtām. Jums izdosies, tikai noticiet, tikai esiet!