Kāpēc apkārt ir tik daudz pāru, kas šķiras? Kāpēc ir tik daudz ģimeņu, kas izjūk? Kur paliek mīlestība? Varbūt - tā, tāda pavisam patiesa un liela, nekad tur arī nav bijusi? Mīlestība ir nesavtīga, pieķeršanās – savtīga. Kad cilvēks ir mīl, viņš vēlas darīt otru laimīgu. Mīlestībai turpinoties, šī vēlme nemazinās. Ja starp diviem cilvēkiem pastāv vien pieķeršanās, tad parasti tiek domāts par savu labumu – lai pašam labi, lai justos labi, kā iegūt no otra visu to, kas liek justies labi. Mīlestībā ir brīvībā, pieķeršanās – kontrole. Ja mīl, tad uzticās un zina, ka var uzticēties. Un tā tas ir vienmēr. Ja starp diviem cilvēkiem ir tikai pieķeršanās, tad parasti ir arī liela kontrole un greizsirdība. Nevar taču pieļaut, ka tas otrs aiziet! Kā tas izskatīties? Ko es tad darīšu? Mīlestībā ir izaugsme, pieķeršanās – stagnēšana. Mīlestībā ir izaugsme – jūs augat un attīstaties kopā, lai kļūtu vēl labāki, vēl laimīgāki. Ja pāra starpā valda vien pieķeršanās, tad ir vēlme, lai nekas nemainītos. Jo tagad ir labi, bet, ja kaut kas mainīsies, tad var vairs nebūt labi... Mīlestība ir vienmēr, pieķeršanās – uz laiku. Ja mīl, tad mīl. Neatkarīgi no apkārt notiekošā, no dzīves uzliktajiem pārbaudījumiem un izaicinājumiem. Ja ir tikai pieķeršanās, tad ir arī apsvēršana – varbūt jātinas lapās, ko te mocīsies, ja nav, tad nav! Mīlestība liek domāt vairāk par otru, pieķeršanās – par sevi. Mīlestība mazina cilvēka ego pašam uz sevi. Tā nav egoistiska. Tu domā par to, lai Taviem mīļajiem būtu labi. Jā, reizēm arī tad, ja tas no Tevis prasa ļoti daudz. Ja starp cilvēkiem ir tikai pieķeršanās, tad tiek domāts vairāk par sevi – par savu labumu. Otrs tiek izmantots, lai pats justos pēc iespējas labāk.