Sieviete kafejnīcā

Sēdēju ceļmalas kafejnīcā un ar dakšiņu urbināju salātus no stikla trauka, kas vairāk atgādināja viskija glāzi ne salātu trauciņu. Aiz loga aukstajā oktobra saulē abos virzienos rūcināja automašīnas. Divus galdiņus tālāk uz galda ar kājām stāvēja kafejnīcas darbinieks un ar avīžpapīru dzenāja traipus no saules apspīdētajām loga rūtīm.

Atvērās stiklotās durvis un kafejnīcā ienāca četras sievietes asajā vējā pieskārtušiem vaigiem un paspūrušiem matiem. Viņas apstājās pie vitrīnas durvju tuvumā un pētīja ēdamo paraugus un cenu lapas. Sāka par kaut ko diskutēt, rādot ar pirkstiem virs stikla vitrīnas piekārtajā lapā un tad uz zemāk novietotajiem „paraugiem”. Viena attapās, ka caur saulesbrillēm īsti labi nevar saskatīt un pacēla tās virs uzacīm.

Diskusija turpinājās un tad pamanīju Viņu. Viņa apgāja joprojām konsultācijās iegrimušās kompānijas biedrenes, piegāja pie kases un klusu, bet īsi un konkrēti pajautāja par piedāvājumu, izvēlējās un norēķinājās.

Savu pirkumu viņa novietoja uz blakus galda, nesteidzīgi novilka pelēko vējjaku, uzsēdināja uz krēsla atzveltnes un atgriezās pie letes pēc salvetēm. Centos cieši neskatīties virsū, bet nevarēju arī nevērot.

Pēc izskata spriežot, viņa varēja būt tuvāk piecdesmit nekā četrdesmit. Vidēji garie, dzeltenīgi brūnie mati sakārtoti šķipsnās, kas liecina, ka pirms iziešanas no mājām, kāds laiks pavadīts arī pie spoguļa. Augums liecināja, ka viņai vai nu labi gēni un vielmaiņa, vai arī nav svešas regulāras fiziskās nodarbības. Apģērbs piegulošs, bet ne apspīlēts. Mērenos toņos.

Pērējās turpināja izvēlēties pie stikla vitrīnas, bet Viņa uzlika uz galda stūra baltu telefonu un ar pirkstu galiem viegli kaut ko šķirstīja tajā. Spožā saule spīdēja acīs, tādēļ viņa acis piesedza ar kreisās rokas plaukstu, bet elkoni atbalstīja uz galda. Ar otru roku turpināja rīkoties ap telefonu.

Sejā nebija nekā īpaši pamanāma un izceļama – ne uzacis, ne skropstas, ne lūpas. Bet viss kopā – vizuālais un un katra kustība, radīja par sevi pašpārliecinātas, stabilas un vārdos grūti pasakāmas gaišas sievietes tēlu.

Tikmēr arī kompānijas biedrenes bija beidzot izvēlējušās savu mielastu un iekārtojās pie viņas galdiņa tukšajās vietās, skaļi par kaut ko pārrunājot un vicinoties ar tukšajām vējjaku piedurknēm.

Arī mans salātu trauciņš jau izlaizīts un gandarīt tikpat tīrs, kā kafejnīcas logi. Ejot laukā iedomājos, kā viena cilvēka klātbūtne var tā ... dienu radīt patīkamāku.