Pasakām vajagot ticēt? ;) acis...nazis... jūras putās... 13.10.sen un šodien :)

Citējot Andersenu vai līdzībās par :

..."Bet, ja tu paņem manu balsi, " nāriņa ieteicās, "kas tad paliek man?"

"Tavs daiļais augums, " ragana sacīja, "tava vieglā gaita un izteiksmīgās acis, ar to tu vēl vari apburt cilvēka sirdi...

..Kad verdzenes kā lidinādamās sāka dejot skaistas dejas visbrīnišķīgākās mūzikas pavadījumā, nāriņa pacēla savas skaistās, baltās rokas un, uz pirkstgaliem pacēlusies, lidinājās pa zāli tā, kā vēl neviens nebija dejojis. Ar katru kustību viņa kļuva aizvien daiļāka, un viņas acis runāja uz sirdi dziļāk nekā verdzeņu dziesma...

...Dienu no dienas viņa kļuva princim mīļāka. Viņš mīļoja viņu tā, kā mīļo labu, mīļu bērnu, bet padarīt viņu par savu ķēniņieni — tas viņam nenāca ne prātā; un par prinča sievu viņai vajadzēja kļūt, citādi viņa nedabūs nemirstīgu dvēseli un prinča kāzu rītā pārvērtīsies par jūras putām.

"Vai tu nemīli mani vairāk par visām citām?" nāriņas acis likās vaicājam, kad tas paņēma viņu savās rokās un skūpstīja viņas skaisto pieri.

"Jā, tu man esi vismīļākā, " princis sacīja. "Jo tev ir vislabākā sirds no visām, tu esi man vispadevīgākā, un tu esi līdzīga jaunajai meitenei, ko reiz redzēju, bet laikam nekad vairs neatradīšu. Es biju uz kuģa, kas vētrā gāja bojā, viļņi iznesa mani krastā pie kāda svētā tempļa, kur kalpoja daudz jaunu meiteņu. Jaunāko, kura mani krastmalā atrada un izglāba man dzīvību, es redzēju tikai pāris reižu. Viņa ir vienīgā, kuru es šai pasaulē varētu mīlēt, bet tu līdzinies viņai, tu gandrīz izstum viņas tēlu no manas dvēseles. Viņa pieder svētajam templim, un tāpēc pati laime tevi ir atsūtījusi pie manis, mēs nešķirsimies nekad! " — "Ak, viņš nezina, ka esmu izglābusi viņam dzīvību! " domāja nāriņa. "Es pārnesu viņu pāri jūrai uz mežu, kur atrodas templis, es slēpos aiz putām, noskatīdamās, vai nenāks kāds cilvēks. Es redzēju to skaisto meiteni, kuru viņš mīl vairāk par mani! " Un nāriņa dziji nopūtās, jo raudāt viņa nevarēja. "Meitene piederot pie svētā tempļa, viņš bija teicis, viņa nekad no turienes neiznākšot, viņi vairs nesatiksies. Es esmu pie viņa, redzu viņu katru dienu, es viņu kopšu, mīlēšu, upurēšu viņam savu dzīvību! "...

.

...Bet nu tika stāstīts, ka princim jāprecoties un jāņemot par sievu kaimiņu ķēniņa daiļā meita! Tāpēc viņš rīkojot braucienam tik greznu kuģi. Princis braukšot apskatīt kaimiņu ķēniņa zemes, tā tika runāts, bet patiesībā viņš braucot kaimiņu ķēniņa meitas lūkoties. Viņam līdzi braukšot liels pulks pavadoņu. Bet nāriņa smiedamās purināja galvu, prinča domas viņa zināja labāk par visiem citiem. "Man jābrauc! " viņš nāriņai bija teicis. "Man jāredz skaistā princese, mani vecāki to pieprasa, bet pārvest viņu mājās kā savu līgavu — to gan viņi nepiespiedīs mani darīt! Es nespēju viņu mīlēt! Viņa nav līdzīga tai skaistajai meitenei templī, kurai līdzinies tu. Ja man reiz būs jāizvēlas līgava, tad drīzāk tā būsi tu, mans mēmais audžubērns ar izteiksmīgām acīm! " Un viņš skūpstīja viņas sarkanās lūpas, spēlējās ar viņas garajiem matiem un lika galvu viņai uz krūtīm, tā ka viņas sirds sapņoja par cilvēka laimi un nemirstīgu dvēseli...

...Nāriņa domāja par pirmo reizi, kad bija iznirusi no jūras un noraudzījusies tādā pašā greznumā un jautrībā, un viņa virpuļoja līdzi dejā, lidinādamās kā bezdelīga, kad tai seko vajātājs, un visi izteica viņai savu sajūsmu, nekad vēl viņa nebija dejojusi tik brīnišķīgi. Sāpes kā asi naži graizīja kājas, bet viņa to nejuta; daudz sāpīgāki asmeņi dūrās viņai sirdī. Viņa zināja, ka šis ir pēdējais vakars, kad viņa redz to, kura dēļ pametusi savus tuviniekus un mājas, atdevusi savu skaisto balsi un ik dienas cietusi nebeidzamas sāpes, par ko viņam nav bijis ne jausmas. Šī bija pēdējā nakts, kad viņa elpoja to pašu gaisu, ko princis, redzēja dziļo jūru un zilās, zvaigžņotās debesis. Viņu gaidīja mūžīga nakts bez domām un sapņiem, viņu, kurai nebija ne dvēseles, ne arī cerības to iemantot. Un visur uz kuģa valdīja prieks un līksmība, bija jau sen pāri pusnaktij, viņa smējās un dejoja ar nāves jausmām sirdī. Princis skūpstīja savu daiļo līgavu, un tā spēlējās ar viņa melnajiem matiem, un roku rokā viņi iegāja krāšņajā teltī uz dusu...

...Uz kuģa iestājās miers un klusums, vien stūrmanis stāvēja pie stūres rata. Nāriņa uzlika savas baltās rokas uz kuģa reliņiem un raudzījās uz rītiem pēc rītablāzmas. Viņa zināja: pirmais saules stars viņu nogalinās. Tad viņa ieraudzīja virs ūdens parādāmies māsas. "ragana mums iedeva nazi, lūk, te tas ir! Vai redzi, cik tas ass? Steidzies! Viņam vai tev ir jāmirst, pirms uzlēks saule! Un, izdvesušas savādu, dziļu nopūtu, viņas nogrima viļņos.

...Nāriņa pašķīra telts purpursarkano aizkaru un redzēja, kā dus daiļā līgava, galvu piespiedusi prinča krūtīm. Viņa noliecās, noskūpstīja princi uz skaistās pieres, paraudzījās debesīs, kur rīta blāzma kļuva gaišāka un gaišāka, aplūkoja aso nazi, tad atkal, acu nenovērzdama, skatījās uz princi, kurš sapņos sauca savas līgavas vārdu — tikai viņa vien stāvēja viņam prātā, — un nazis ietrīcējās nāriņas rokā , bet tad viņa aizmeta to tālu viļņos, ka ūdens sarkans vien paspīdēja; likās, ka tur asins pilieni uzšļakstītos gaisā. Vēlreiz viņa ar dziestošām acīm paskatījās uz princi un pār kuģa malu metās jūrā, juzdama, ka viņas miesa pārvēršas par putām...