Pamats

Vīkšos nākamajam ceļam, vienlaicīgi pārstumdot galvā iepriekšēja brauciena emocionālo ieguvumu un atlikumu.

Pirms nepilna mēneša aizripoju uz Vāczemes dienvidrietumiem. Kopā ar meiteni.

Tehniski nebija slikti... es ceru, ka ne tikai man, un tai pašā laikā – labi, ka tā bija tikai nedēļa...

Ar ko mēs spējam būt interesanti un saistoši viens otram nosacītajā ilgtermiņā?! Nosacītais ilgtermiņš: nedēļa, mēnesis, gads... maratonistiem – gadu desmits/i. Jebkurš laika nogrieznis, kurš ir garāks par, lai arī kaislu, vienas nakts sakaru.

Iemīlēšanās stadiju neapskatam. Tā ir bezgala jauka savā neracionālumā un nesavtībā, taču cilvēka mūžs sen ir par garu šīm gaišajām jūtām. To neizdomāju es. To jau sen pateica Remarks ar alkoholiķa-mākslinieka Ferdinanda Grausa starpniecību (Trīs draugi).

Kopīgo mantu un hipotēku arī atmetam, jo jautājums bija arī par interesanto, nevis tikai par saistošo...

Pārcilāju vel šādas tādas versijas un paliku pie kailā dzīvnieciskā instinkta. Pie tā izpausmes, kurā tevi velk un velk pie konkrētā/iem objekta/iem atkal un atkal.

Ja šīs pirmatnības komponentes nav, tad visa attiecību virsbūve ir balstīta uz visnotaļ ļodzīgiem pamatiem, vai arī ir kā darījuma partnerība.

No tā izriet, ka ētika un pastāvošās dažādu sabiedrību dažādās dzimumu attiecību normas var būt stabilas tikai tad, ja tās ilgtermiņā nekonfliktē ar fizioloģiju.

Pārgudri.

Padomājiet par projektiem kolonizēt Marsu vai Mēnesi. Iedomājieties kādai tur ir jāvalda psiholoģiskai saskaņai un emocionāli-fiziskajam komfortam, lai, nedod Dies’, muļķīgas spriedzes dēļ neaizlaistu postā megadārgu kosmisko projektu!

Broma kompots nebūs panaceja. Apmierināta fizioloģija tur varētu būt pāri visam. Vismaz uz kādu laiku.

Pēc nedēļas ziedošu sevi nākamajam eksperimentam.

Varbūt kādreiz tikšu pie Nobela J