Ieraksts ir tapis skarā ar neskaitāmajiem jautājumiem PA par Atiecībām un to veidošanu kā arī paša p

Cilvēku par cilvēku padara viņam dotā iespēja pieslēgties pie Svētā Grāla – visuma saprāta, bet pats par sevi cilvēks ir tikai dzīvnieks.
Viņa iespēja pieslēgties pie Saprāta kļūst vēl lielāka, atkarībā no viņa gara tīrības, un to kādu informāciju ir ielicis savā Saprāta daļā.
Kopsakarībās runājot. Ja es būtu, maz tur ielicis zināšanas, es protams rīkotos vairāk dzīvnieciski, pakļaudamies instinktiem, kas parasti vairumā gadījumu ar cilvēkiem dzīvē arī notiek. Tiek pieļautas kļūdas kuras top vienīgi un tikai pakļaujoties uz šiem instinktiem, vai vēl ļaunāk, tika nepareizi interpretētas vecāku mācības, piepalīdzot apkārtējai sabiedrībai, kura komunisma laikos apgalvoja "gribi un tev ļauj, tad nekavējies ar papardes zieda meklēšanu šķūņa siena vālā". Rezultāts šķirtas ģimenes, raksturu nesaskaņas u.t.t. Kādreiz senos laikos tā varēja, kamēr melnsvārči nebija okupējuši šo teritoriju. Bez melnsvārčiem bija augstākas morāles kategorijas un cilvēki juta viens otru Garā, Saprātā, droši apgalvoju, sensenos laikos civilizācija bija civilizētāka.
Šādai, balstītai uz dzīvniecisko instinktu pieprasījumiem, veidotai pieejai, divu cilvēku attiecību veidošanā nav nākotnes. Praktiski un patiesi pierādījumi no manas personīgās pieredzes.
Pieļautās kļūdas man ir likušas palikt nenormāli pragmātiskam. Pilnveidoties un mēģināt saprast kur ir bijusi mana vaina. Tagad cenšos vispirms sajust, saklausīt ko saka mans gars, cenšos saklausīt vai mana un partnera garā rodas diskusija.
Tas nav tas pats kad divi cilvēki sarunājas, var sarunāties, bet tas ir tikai fiziskā prāta daļas kontakts, tas ka viņš ir savstarpēji noskaņots un saskaņots, tas neliecina par to ko jūt katra sirds.
Nepietiek ar to ka divi cilvēki sarunājas lai veidotu attiecibas, tikai tāpēc ka instinkti saka, tu esi tēviņš un tu esi mātīte un jums abiem jāizdara "tas".
Lai notiktu "tā" darīšana, ir jāieklausās ne tikai savā sirdī - garā, bet arī otra cilvēka garā, vispirms ir jāsadzird viņš, tas otrs gars, tad jāklausās savā garā, tad jādzird kā tie savā starpā sarunājas.
Ja nenotiek šī kontakta, paša svarīgāka divu cilvēku attiecību veidošanā, tad es kā vīrietis nedrīkstu, pieļaut pat domu veidot attiecibas tikai uz instinktu pieprasījuma un fiziskā prāt praktisko spriešanu. Apmēram “ah kas nu tur, vien reiz jau var, nekas jau slikts tur nav, būs baigais kaifs, super, es gribu kaifu”.
Fiziskā prāta spriešana un to ka nenormāls kvantums cilvēku balstās tikai uz šo veidu, ir sadarītas neskaitāmas ziepes, un vislielākais ļaunums nāk tieši no fiziskā prāta, un tikai tāpēc ka viņš ir aizmirsis par gara eksistenci, viņš to ir atmetis un nostādījis pats sevi Augstākā prāta - Radītāja vietā, un tā vairs nav kļūda kurā iejauksies augstākais prāts un to labos.
Tu pats esi uzņēmies atbildību nekonsultējoties ar VIŅU, kurš caur tavu garu tev pienestu pareizo lēmumu, tev pieņemot neapdomātus lēmumus.
Rupjāk teikt - savārīji ziepes, nu tad tiec pats ar tām galā.
Tu satiec cilvēku, centies to visu sajust, bet kaut kā pietrūkst, tu nejūti to, vai tu sarunājies arī citā līmenī, tur kur neskan vārdi, tur kur neredz acis, tur kur nejūt ķermenis. Ja nenotiek šī saruna, Dievišķīgās, radītāja dzirksteles, no kuras acīs sāk zibeņi šaudīties, kas tur var būt par seksu, tur nebūs seksa, tur nebūs nekā. Ja tur kaut kas arī notiks tad tas nebūs nekas kas nestu vienam pret otru gandarījumu. Tik pat labi var to darīt ar gumijas lelli un silikona mietu. Rezultāts tas pats.

Savstarpējo attiecību tuvināšanās līdz fiziskam kontaktam ir jābūt kam tik intīmam noslēpumam par kuru nav jāzina nevienam, nu labi, pieļauju kaut kur pie griestiem odiņš lidinājās, siena gubā vabolīte pagāja garām, vai blakus pļavā puķīte uzziedēja, bet ja viņa uzzied šādā brīdī, tad viņas zieda krāšņums un smarža ir neaprakstāma, Dievišķīga.