Lūdzu ielaid

Ielaid mani savas dvēseles mājoklī!

Es neticu visam, ko ļaudis melš,

Ka auksti vēji tur, smiltis dzenājot, elš.

Neaizliedz man savas dvēseles mājokli!

Tikai neaizliedz!

Es mīļumu sēšu tur visupirms,

Lai aukstie vēji pār smiltīm plosīties rimst!

Vienā stūrītī likšu žēlumam plaukt,

Lai saklausīt vari, kad tevi gribēšu saukt.

Es atvēršu logus, lai saltums kūst,

Lai saulīte ienāk un prieks arīdzan plūst!

Tikai pieņem mani,

Es lūdzu,

Kā sevi, kā savējo.

/Maija Stepēna/ no dzej.kr. ‘Es – baltais vējš”.