... līdz nāve mūs...

Sen neesmu bijis kāzās.

Pie Joda – tiešām sen!

Mendelsona hīta atskaņošanas gāziens pār mani nolija studiju gados. Šī perioda sākumā jaunie, emociju un dzimumattiecību legalizēšanas kāres pārņemtie, tuvinieki un paziņas “zagsā” tika uzrunāti vel LPSR vārdā, vēlāk jau ar LR svētību.

Arī pats neturēju rokas, un šo to vel, klēpī ;), un re – nenovēršamais jau viegli pieklauvēja meitenes puncim no iekšpuses...

“...es esmu vīrs, Tu mana sieva...” (C)

Pēc tam iestājās klusuma periods. Nebēdnīgie kopmītņu brālības laiki bija garām, katram sākās savas vagas aršana, valstī mainījās sabiedriski-politiski-ekonomiskā formācija, naudas gūšanai un tēriņam jau tika piemērota pavisam cita vērtību skala...

Pēdējā Latgales radu apciemojumā tiku pārsteigts ar ziņu – krusttēva atraitne (70) vīkšas pie jauna vīram iziet! Labi, ka puisis nopietns – 78, varēs to skuķi pieskatīt:)

Nu ko, jālūko svētku kārta un kāds līdzigājējs meitietis šim pasākumam. It kā jau galīgi garām – doties uz jampadraci ar enkuru un laupīt sev tikšanos ar Nezināmo, taču jāņem vērā jauniču gadskārtu skaitu... Pamatkontingents varētu būt cienījamos gados. Pārējie tuvāki un tālāki radi. Kaut kā negribas pēc TĀ (maksimuma programmas gadījumā) nākt pie atskārsmes par asinsradniecības pakāpi... Neesmu jau no Hābsburgu smalkā nama...

Prasības man nav pārmērīgas:

Smuka no vaiga
Krūšu un dupša zonai jābūt šķirtai ar vidukļa sašaurinājumu
Jāprot rīkoties ar nazi un dakšiņu
Nelietot alkoholu vairāk par mani

Ceru, ka oHo dārgumu un pārsteigumu lādē tāda atradīsies...

Redzēsim...;)