...Un Jūs jau zināt,
Tie kas dzeju raksta
Lamājas kā sētas bomži,
Tik vārdiem citiem,
Maigākiem un garākiem
Par zilbēm divām, trim.
Uz pasauli, uz mīlestību,
Ķidā visu,
To ko redz un arī neredz ko.
Bez žēlastības izgāž
Savu žulti.
Tā tāda daba -
Rupjam būt ar vārdiem maigiem,
Dzelt līdz pat kauliem,
Sirdīm cauri, dziļāk vēl.
Kā āmuru bliezt ne pa naglām,
Bet pa pauriem.
Lai lasot sastingst vaigu kauli,
Un gribas atkal dzimt no jauna,
Lai dzīvi vadītu,
Ne āksta, klauna.
Tā tāda daba -
Būt reizē svešam un
Tuvam ļoti reizē
Būt.
|
