Alfreds_Trakums: Sauļus Toms Kondrots. Čūskas skatiens. Kamene, 2000, 257 lpp. Visbeidzot Latvijā ir atradies apgāds, kas laidis klajā lietuviešu rakstnieka Sauļus Toma Kondrota romānu Čūskas skatiens Talrida Ruļļa allažīgi sulīgajā un smaržīgajā tulkojumā. Tiesa, zilie auduma vāki un sudraba burti vedina domāt, ka būs darīšana ar psalmu grāmatu vai kādi ezotērisku lektīru, taču, zinot, cik kūtrs un zināmā mērā tumsonīgs ir latviešu lasītājs (un tātad arī izdevēji) pret tuvāko kaimiņu literatūras iepazīšanu, izdevniecības Kamene grēki tiek atlaisti par riska cenu. Tiem, kuri savlaik nav iepazinušies ar S.T.Kondrota darbu fragmentiem Literatūrā un Mākslā, Padomju Jaunatnē, Labrīt un Karogā, varbūt ir noderīgi zināt, ka rakstnieks ir dzimis 1953.g. Kauņā, studējis filozofiju, rakstījis esejas, recenzijas par mākslu, teātri, publicējis divas stāstu grāmatas Bezgalīgā pasaule (1977), Dažādu laikmetu stāsti (1982) un divus romānus - Čūskas skatiens (1981), Un nomāksies tie, kas skatās pa logu (1985). 1986.gadā šis cilvēks izvēlas izkļūt no padomju Lietuvas, dzīvo Losandželosā, tad Vācijā, visbeidzot Prāgā un strādā radio Brīvā Eiropa. Kondrots ir izaicinošs pretstraumes peldētājs, kurš atļāvies pat apgalvot, ka viņam nepatīk rakstīt lietuviski, tomēr, emigrācijā dzīvodams, viņš turpina klusēt arī svešvalodās. Taču Čūskas skatiens tika tulkots un izdots 40 valstīs. Paradoksāli, bet šis romāns šķiet dzimis tiklab no iztēles, prāta un jutekļu miglāja, cik no dzimtās valodas. Tā ir aizgrābjoši vieliska, vizualizējoša, izsmalcināta un reizē dziļus valodas pamatslāņus uzaroša, tā, kad nepieciešams, ir neuzbāzīgi, bet pārliecinoši individualizēta, ja vajag, tad maiga kā šūpuļdziesma, ja vajag, tad smaga, zemi rībinoša. Taču nekad pašmērķīga vai kruzuļaini klīrīga - katram vārdam ir sava neaizstājamā, vienīgā vieta, kas mani atģērba kailu un piespieda to lasīt lēni, smagi. Tāda medus tecināšana no šūnām. Romāna darbība aizsākas rāmi rimti XIX gs. otrajā pusē un noslēdzas 1925.gadā. Sākotnējie iespaidi vedina pareģot, ka tas būs vai nu Meižu dzimtas romāns, vai vēsturiski temperamentīgs izklupiens pret senču gariem un asiņu balsi, taču tas tā ir un arī nav. Ir gan vēsturisks dinamisks fons, gan mitoloģiski tamtami pazemē, ir gaumīga folkloras atblāzma, ir sarežģīti pīts sižets un kaisla mīla, ir nodevība, morāle, nāve un pirmelementu stihijas, ir patriarhālisms iepretim gara smalkajām kustībām un ir dīvaini, dziļi dobti raksturi un zemdegās gruzdošs romantisms. Tomēr šī sāga sevī patur noslēpuma dimensiju - tieši tik lielu, cik liels ir mūsu, pasaules un Dieva noslēpums. Kondrots neķimerējas ar otršķirīgām, perifērām dzīves norisēm - viņš ņem dzīvi priekšā tās pamatlīnijās, vīrišķīgi un gudri, taču, būdams mākslinieks, viņš liek darbam skanēt līdz sāpēm poētiskās niansēs, nojausmās, atspīdumos, ēnās, siluetos un rēgos. Čūskas skatiens ir blīvs, polifons. Situāciju, vēsturisko režģu un mežģu grafika, mitoloģisku alūziju saspēles ar racionālā prāta taisnajiem šķēpiem - tas viss