|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| bamboo, 16-01-2016 04:48 |
|
1 27 |
Pārdomās par eksestenciālo...Sanāca tā, kā braucot ar auto mani nokantēja smaigais - sākumā aizmugurējās durvīs, tad priekšējās un tad es pēc kāda gabala apstājos pēc sānslīdes kupenā... Tas notika vakar. Aizverot acis visu laiku priekšā tas sadursmes brīdis ļoti lēnā režīmā, kā populārzinātniskos raidījumos rāda ar speciālajām daudz kadru kamerām. Bailes gan nebija. Vienīgi tikai tagad apzinos, cik ļoti man ir paveicies, ka cietis vienīgi auto... It kā ticu, ka viss šajā dzīvē nenotiek pats no sevis un visas mūsu individuālās pasaulītes tomēr ir saistītas kādā lielā, nesaprotamā dzīves dvēseļu mudženī. Ticu, ka mūsu rīcība, domas un sajūtas nosaka to, kas ar mums notiek. Lai arī reizēm nesaprotam to... Šobrīd domāju, ko Liktenis (vai sauc TO kā gribi) māca un stāsta man ar šo gadījumu? Vai tas ir kārtējais atgādinājums par dzīvības brīnumu, spēju būt šajā pasaulē un izbaudīt to, tvert katru mirkli no nez cik atlikušajiem? Vai tā ir karma, ka reizumis parādās kāda negatīva doma, kas manī sakrājusies un ieguvusi kritisko masu, lai nāktu atpakaļ? Vai varbūt lietas vienkārši reizēm notiek? Un kāpēc tam vajadzēja notikt ar to otru vadītāju? Kāpēc viņa dzīves ceļam tika izspēlēts šāds notikums? Tik daudz jautājumu un bezmiegs! Vai tas vēl aizvien ir dēļ organisma izdalītā adrenalīna, kurš teju teju izkliedēsies vai...
|
arnisb: Liktenis vēlējās pateikt, nav ko braukt lēnāk par smagajiem. Tas tā vienkāršajā versijā. #1 2016-01-16 11:50
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
