fantastisks atgādinājums par pasaules dažādām uztverēm

Reiz pievakarē, kad pa upīti lēnītēm uz rieta vietu soļoja saules stari, un trīs bebri sasēdušies uz sava plosta spēlēja mutes harmonikas, Gliemis meta ūdenī akmentiņus un raudāja.

- Ko apraudam? – vaicāja Susļiks, kurš, garāmejot, nepagāja pavisam uzreiz garām, bet piesēdās līdzās Jūras Sivēnam.

Gliemis skaļi iešņukstējās un īpaši sparīgi iemeta upē vienu akmentiņu. Akmentiņš palēkāja pa ūdens virsmu un trāpīja vidējam bebram pa pieri. Bebrs pateica kaut ko ne pārāk glaimojošu par Gliemja māti un meta Gliemim ar pusapgrauztu kukurūzas vālīti. Kukurūzas vālīte piezemējās labu gabaliņu aiz Gliemja muguras un nodrošināja iztikas minimumu līdz pat rudenim kādai nezināmai ūdensžurkai.

- Viņš nesaka, - Jūras Sivēns paskaidroja, skatīdamies, kā ūdensžurka velk prom pārtikas grozu. – Es jau te stundu sēžu un viņu pratinu. Gliemis tikai raud un mētājas ar akmeņiem. Viņš jau trīs kabatlakatiņu paciņas ir pieraudājis…

- Nēēē, divas! – Gliemis protestēja. – Trešā vēl tikai pusē, lūk!

Viņš parādīja Sivēnam mēli un notrauca no vaiga trīs simti piecdesmit devīto asaru.

- Es nevaru stāstīt. Jūs NeSapratīsiet. Un jums tāpat Vienalga, - Gliemis noņurdēja zem deguna Visu Nicinātas Aitiņas balsī.

- Mēs mēģināsim Saprast, - ne pārāk pārliecinošā balsī noīdējās Jūras Sivēns.

- Nu…vispār jau nav nemaz tik ļoti Vienalga, - Susļiks pārlika vienu ķepu pār otru un atspieda muguru pret priedes stumbru. –Stāsti!

Gliemis nopūtās.

- Man šķiet, ka Viņa nomira…

- KAS ?! KURA?! – reizē iesaucās Susļiks unSivēns.

- Mazā balerīna…

Susļiks palika ar pavērtu muti, bet Sivēns nervozi sāka pīt bizi no uz acīm uzkritušā spalvu kušķa. Visi pieklusa.

- Kāda vēl balerīna? – klusumu pārtrauca bebrs pa labi, kurš bija nolicis Instrumentu un tagad uzmanīgi klausījās notiekošajā.

- Mazā…- Gliemis skumji pakustināja ragus. –Mana mazā Iedomu Balerīna…

Bebri sinhroni savilka purniņus smīnā, sinhroni pielika pirkstus pie deniņiem un sinhroni aizairējās tā patālāk.

- Gliemi, tu šito te…pavisam ku-kū? – klusiņām jautāja Susļiks.

- Es taču teicu, ka nesapratīsiet… - Gliemis atkal apraudājās.

- Bet mums nav vienalga! - ātri nobēra Sivēns.

- Jā, …stāsti! – šoreiz ne pārāk pārliecinošā balsī piebilda Susļiks.

Gliemis skaļi izšņauca degunu un turpināja.

- Es reizēm, kad paliek pavisam, pavisam tā, ka negribas būt gliemim, iztēlojos, ka esmu mazā Balerīna. Es virpuļoju, plivinos, lidinos… Visi mani apbrīno un saka, cik ļoti es esmu skaista un gracioza… Bet es tikai cēli pamāju ar galvu un turpinu virpuļot.

- Es sāku saprast… - Susļiks domīgi noteica.

- Ja? – Sivēns izbrīnīti skatījās te uz Susļiku, te Gliemi.

- Aha…es dažkārt iztēlojos, ka esmu Gailis, - Susļiks teica, - tad es pieceltos puspiecos no rīta, pielavītos pie vāveru koka un kāāaa iebrēktos: „KIKERIGŪUUU! ” … un šīs visas aš apkrīt no zariem aiz izbrīna. Iedomājieties, kas pa skatu… no gaisa krītošas vāveres…

Susļiks sasapņojās.

- Ēēe… nu, jā tad tu mani saproti, jā –Gliemis šķībi paskatījās uz Susļiku un turpināja: - Bet vakar Balerīna paklupa uz akmens un nokrita. Viņa piecēlās un nodejoja Mirstošā Gulbja Deju…Klibas Balerīnas mirst…

- Ko nu muldies, ne nu nomira ne kā! – Susļiks stipri pārliecināti protestēja. – Zini, cik reizes Gailis ir dabūjis pa galvu ar čiekuriem? Tūkstots! Un vienreiz pat tās sasodītās kuplastes viņu aizstiepa pie miesnieka… Un neko! Dzīvs!

Gliemim ļoti, ļoti gribējās ticēt Susļikam. Tāpēc viņš noslaucīja pēdējās divas asaras un pasmaidīja.

Jūras Sivēnam nebija pilnīgi nekādas Tēlainās Domāšanas. Viņš bija Sivēns. Jūras Sivēns. Vienkārši Jūras Sivēns. Tamdēļ viņš nesaprata un skatījās uz draugiem ar platām acīm. Bet juta, ka viņam vajag piekrītoši māt ar galvu un apskaut Gliemi. Tiesa, reizēm arī Sivēns sapņoja. Naktīs. Sapņoja, ka skrien pa pieneņu pļavu. Bet no rīta tikko kā piecēlās, viņš uzreiz arī skrēja un to darīja. Ko tur daudz dzīvi sarežģīt…

Bet kaut kur ļoti, ļoti tālu. Kaut kur tur, kur perpendikulāri satiekas paralēles un aiziet katra uz savu pusi. Tur šalcoša ūdenskrituma malā sēdēja Mazā Balerīna. Viņa masēja savas nogurušās pēdiņās un skumji teica: - Reizēm man tā gribētos būt …būt…vienkārši kaut kādam gliemim…ar tarakāniem mājiņā.

- Es saprotu, - viņai piebalsoja samiegojies Gailis. – Es gribētu būt susļiks… es sēdētu ceļa malā ar zāles stiebru mutē un skaitītu vāveres…

Sivēns Jūras klausījās un neko nesaprata. Viņš sakārtoja uz galvas pieneņu vainadziņu un, cirtām plīvojot vējā, pazuda pļavā.