Nekad nedrīkst nodot sevi

Nekad nedrīkst atteikties no tā, ko vēlies, no tā, pēc kā tiecies. Nekad nevienam nedrīkst ļaut sevi apstādināt savā ceļā. Nekad nedrīkst atlikt malā savas vērtības dēļ citu vērtībām – lai arī cik tie gudri vai augsti-kaut-kādi-tur – šie citi vai to vērtības – neliktos! Ja cilvēks (tas ir, es) nedara to, ko vēlas, un to, ko uzskata par pareizu, viņš sagrūst no iekšpuses. Viņš zaudē spēku, viņš zaudē ticību sev, viņš kļūst par zaķpastalu un pļāpu. Un ja ir izvēle – iet pa savu ceļu, kļūdīties un nosprāgt, tad tā ir daudz labāka izvēle, nekā NEiet, izdzīvot, bet pēc tam ilgi un lēni mirt no iekšējās dvēseli plosošās sāpes, kas radusies dēļ nodevības un sīkas tirgošanās.

Visdrausmīgākais grēks uz šīs zemes ir – uzkāpt uz rīkles sev vai citam cilvēkam dēļ kaut kādiem augstiem uzskatiem, kādu citu cilvēku radītām vēlmēm, ideāliem, priekšstatiem. Tas ir pateikt „tev nav taisnība”, „nedari tā, kā tu gribi”, „pareizi ir šādi, nevis tā, kā tu dari”. Tas ir gribēt un gaidīt no otra cilvēka to, ko viņš pats negrib. Tas ir neļaut sev gribēt to, ko gribi, un to sasniegt.

Pat ja tu nosprāgsti ceļā uz savu „muļķīgo” (pēc gudro un nopietno kritiķu domām) mērķi! Ko vērta ir šī dzīve, ja tu nevari tajā būt tas, kas tu esi?! Jebkura tava vēlēšanās ir vērta, lai tās dēļ nomirtu!

Nē?

Baidies nomirt?

Nu tad tirgojies tālāk.

(D.Zeļivanskis)