ne par kūkām, bet īpašo...

Kad ir bijis gabals tādas tortes , kāda patiešām garšo, šķiet piemērota it visā- gan sastāvs, gan glazūra, pildījums, gan vizuāli bijušas īstās krāsas, īstās kārtas vai ornamenti, tad kārojas vēl. Vismaz sākotnēji tādu pašu vai līdzīgu, bet neko mazāk, negaršīgāk, nepiemērotāk.

Ķibele varbūt tajā, ka kūka netika cepta pēc receptes, bet improvizējot. Gatavotāji pēc izjūtas meta, bēra, pievienoja sastāvdaļas, pēc noskaņojuma ķēpājās ar dekorēšanu, gadījās īstā temperatūra krāsnī, pareizā panna un atbilstošais brīdis ēšanai. Tāpēc bija ĪSTĀ, ĪPAŠĀ, SEVIŠĶĀ , VIS-, VIS-, VIS-...

Par tikšanos līdzīgi- īstais mirklis, īstās sajūtas, līdzīgās gaidas... BET , tāpat kā ar torti, ko kārojas vēl, ir pārliecība vai iekšējais pieprasījums, kas nespēj pieņemt ko nenozīmīgāku, nepiemērotāku, sev “negaršīgāku”. Pat neiedomājami pēc “īpašās kūkas” našķoties ar kādu lielveikala nocenoto bulku... Kaut katram tās garšas sajūtas un vajadzības citas...

Cik iespējams , ka nākamā nejauši uzceptā būs garšas, izskata un lieluma ziņā vēl piemērotāka un tiešām “mana”? Un vai ir šādas kūkas bez derīguma termiņa noilguma? Pēc nobaudīšanas taču vēl vairāk gribas to TIK un nebeidzami... Un vai tiešām “savējos” iespējams sastapt uz katra trešā ielas stūra?!?!?