|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| optimists666, 09-11-2015 21:27 |
|
2 30 |
pirmāMums katram ir bijusi pirmā un vienīgā meitene, kam agrāk, kam vēlāk...
Stāsts no dzīves pieredzes:
bija laiks, kad atnācu mājās no armijas (par armiju cits stāsts), man bija 19 gadu, nebija skaidrs virziens kurā skatīties, jauns zaļš nepieredzējis gurķis...
Bija kāda vakara sestdiena, garlaikojos pie datora, toreiz skype bija topā, gads-2007, bija tāda interesanta fīča kā "skype me", funkcija interesanta, uzliec sevi redzamu un visi tie, kas vēlas patērzēt ar nepazīstamu cilvēku Tevi var sameklēt... toreiz spēlējos ar šo opciju, un netīšam, uzdūros meitenei, vārdā Santa...
Īsu laiku patērzējuši, salikuši muļķīgus smaidiņus un sapratām abi, ka ir jātiekas, sarunājām tikšanos tajā pašā vakarā, man tad bija šķūningota Honda civic, sedans ar spoileri, uzskatīju sevi par stilīgu...Devos tajā pašā vakarā uz rīgu, pārbraucu salu tiltu un saņēmu sms, ka tikšanās atliekas, santa mani uzmeta... Toreiz biju nedaudz apskaities un nodomāju grrrr, galvenais, ka bildi es neredzēju, nedz viņa mani, nedz es viņu... tas man vienmēr ir licies intrigējoši :)
Pēc kādas nedēļas atkal runājām skype, toreiz santa pat neatvainojās, tikai teica, ka pēdējā mirklī plāni mainījās, es piedāvāju tikties vēlreiz (jau no paša sākuma es zināju, ka nebraukšu), tad nu sarunājām atka vakaru, laikā kad man bija jāierodas es nosūtīju sms tāpat kā viņa, ka netieku un plāni mainījās :) nesmuki? jā, bet vajag taču mazu saldu atriebību, turklāt man nepatīk, ja mani uzmet...
Jau atkal pagāja nedēļa, šoreiz Santa man rakstīja, un atkal sarunājām tikšanos, nezinu, tīri aiz intereses aizbraucu... pat nebija nekādu cerību, ka 3 tikšanās reizes izdosies.... Aizbraucu, toreiz tikāmies pie veikala aiz mola, autostāvvietā... Piebraucu un mierīgi gaidīju ar savu studenta hondu, kurai skaņa bija, bet uz priekšu negāja :) pēkšņi... piebrauc man blakus 525i BMW, un... neticēju savām acīm, blondīne pie stūres, garas cirtas, zilas acis, skaista, elpa nedaudz pat aizrāvās... pat šodien pēc vairāk nekā 8 gadiem atceros viņas smaidu un baltos zobus, es iemīlējos mirklī, viss apstājās... viss... pēc brīža nolaidā abi logus, un viņa mani aicināja savā auto, es nevilcinoties iekāpu... un mēs runājām stundām ilgi, tad jau sapratu, ka es esmu jau ieķēries...
tikāmies gandrīz katru nedēļu, dažreiz biežāk... runājām... bet man toreiz jau bija tāda aizdomu sajūta, ka kkas nav īsti tā kā vajag... tikšanās notika tikai vakaros un stāvvietā pie tā paša veikala, ar laiku sapratu, ka viņai nav tiesības, lika vēl... jauns zaļš gurķis ko gan es sapratu... ko? neko daudz... tikai to, ka meitene patika...
Paskrēja ātri ap 3 mēnešiem, un santa mani uzaicināja pie sevis uz dzīvokli ciemos... itkā palīdzēt mācīties braukšanas teorijas eksāmenam... bija vakara puse ap 21, es ierados, pat neatminos ko toreiz atvedu, biju tik ļoti uztraucies, ka atceros tikai viņas smaidu, kad tika atvērtas durvis... pretī skrēja šunelis kurš ātri mani sarēja (mopis...)
Runājām, mācījāmies, un lēmām pārvācāmies uz gulta pusi... tonakt... es zaudēju nevainību, cik dīvaini tas neliktos, puisis 19 gados zaudēja nevainību, tik skaistai meitenei, ka acis sāk asarot paskatoties uz viņu... tā bija pati brīnišķīgākā un arī morāi grūtākā nakts manā mūžā, jo tad es atklāju, ka nodarbojoties ar fizisko kontaktu, es spēju kkādā veidā nolasīt sievietes tā laika sajūtas, uztraukumus un jutu, ka viņa kko no manis slēpj... Kad pēc pāris h negantas spēles viss beidzās, viņa teica, ka ir piekususi, un es kā lupata lēnām, bet ar degsmi tiku izstumts no dzīvokļa... biju priecīgs, bet tai pašā laikā arī bēdīgs...
Pagāja diena...
Nākamajā dienā, kad centos viņu sazvanīt, man meta klausuli nost, nesapratu.... lēnām iezagās rūgtuma sajūta, domas un dusmas reizē... Saņēmu tikai vienu atbildes sms uz maniem daudzajiem jautājumiem:
"piedod, man ir puisis un tas viss ir tik sarežģīti, mēs ar viņu nevaram izšķirties, jo vecāki jau sapazīstināti, Tu man patīc, bet mēs nevaram būt kopā..."
Jā... toreiz, man kā puisim, kuram sirds bija atvērta pret visu, ko man pasaule piedāvāja, un es to ņēmu nejautājot neko... lēnām mutē iezagās rūgtuma sajūta, kas kā liels burbulis gāja zemāk līdz sirdij, un tad notika eksplozija... visas manas ekspektācijas tika sagrautas ar šo vienu sms... izmantots? jā! sāpināts? jā! vīlies? jā! dusmīgs? JĀ! salauzta sirds? nē lūdzu, bet jā!
Visu šo rūgtumu, sāpes ieliku sevī iekšā, un nosolījos, ka nekad nevienai sievietei NEKAD neļaušu sevi vazāt aiz deguna... vai kārtīga mācība? jā! pēkšņi zaļais gurķis pārvērtās par ko tik cietu, neēdamu neaizsniedzamu, ka es pat līdz šai dienai nespēju neko izjust ne pret vienu sievieti! esmu bezjūtīgs, miris, pelēks, dziļi sirdī tomēr zem akmens kūsā neliels optimisms, ka varbūt kādu dienu, kāda sieviete, pacels akmeni un atsvabinās šo gurkstošo enerģijas jūtu kopumu...
stāsta morāle? ir:
ne tikai puiši spēj būt maitas, tādas arī mēdz būt sievietes.
p.s. - pēc pāris gadiem, centos sazināties ar santu, nevis lai saietu kopā, bet pajautāt... vai sanāca ar to čali.... mani nobloķēja toreiz skype... pēcāk, kādus mēnešus 2 atpakaļ atkal centos ar santu sazināties caru facebook... joprojām nav atbilde :) īstenībā, laikam nemaz nevēlos saņemt nekādu atbildi, ir labi kā ir... cik saprotu no FB, Santa pašlaik dzīvo USA, Ca apgabalā, novēlēšu veiksmi šai sievietei, lai viss kas tiktu darīts izdotos nesāpinot citus... |
fiffaaC: Tu neesi nedz miris, nedz peleeks... Vnk visam savs laiks. Paldies par atklaato veestiijumu. #2 2015-11-09 22:50
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
