Beznosacījumu misijas apziņaReiz vienā mazā skaistā pilsētiņā dzīvoja puika ar mammu. Puikam bija pieci gadi, un mamma viņu bieži ņēma līdzi uz dārzu, kas atradās citā pilsētas malā aptuveni triju vai četru kilometru attālumā no dzīvokļa, kur viņi dzīvoja. Pieaugušam cilvēkam tas ir pusstundas gājiena attālums, taču piecgadīgam bērnam tas ir vesels ceļojums, kas piepildīts ar pasaules izziņas prieku un kurā viņš pievērš uzmanību pilnīgi visam čiekuriem, skudrupūžņiem, kaķiem, gliemežiem, garām braucošajiem vilcieniem, skaitot vagonus, utt. Ne tā, kā pieaugušais, kurš vienkārši vienaldzīgi tam visam paies garām.
Kādā ne pārāk saulainā dienā māte atkal posās uz dārzu, bet puika ilgi nevarēja izšķirties, vai viņam gribās iet līdzi mammai vai nē. Vienu brīdi viņš apņemas iet, bet jau pēc minūtes viņš pārdomā: Ai, negribās. Palikšu mājās. Pēc vairākkārtējas mētāšanās pēdējais lēmums tomēr bija palikt mājās. Mamma aizgāja. Puika palika mājās viens. Palika garlaicīgi. Puika saprata, ka tomēr vajadzēja iet. Ko te darīt mājās vienam?
Kādu laiku pagarlaikojies, piecgadīgais puika tomēr nolēma pirmo reizi savā dzīvē mērot jau zināmo ceļu uz dārzu vienatnē. Ceļš sākumā veda pa daudzdzīvokļu namu rajonu, bet pēc tam pa taciņu gar dzelzceļu, kur tuvumā nav nevienas mājas. Tiklīdz puika nokļuva šajā mazapdzīvotākajā ceļa posmā, tā viņš atskārta, ka viņam pakaļ iet suns svešs suns liels suns, kuram galva ir tikpat augstu no zemes kā mazajam puikam. Kaut arī suns turējās no puikas pieklājīgā divu metru attālumā, puika jūtas ne pārāk droši kas zina, kas viņam aiz ādas. Puika dzina viņu prom, dauzīja ar kājām, liekot sunim skaidri saprast, ka viņa vilkšanās pakaļ puikam nav vajadzīga. Pēc ilgiem pūliņiem suni aizdzīt, viņam tas (kā tobrīd šķita) pat izdevās, un suns, nokaunējies par savu uzbāzību un asti iespiedis kājās, devās pretējā virzienā. Puika atviegloti nopūtās un gāja tālāk savu ceļu.
Taču pēc kāda laika viņš atkal atskatījās atpakaļ un atkal ieraudzīja to pašu nekaunīgo suni. Zaudējis cerību šo uzbāzeni dabūt prom, viņš pielika soli un ātrāk centās nokļūt līdz dārzam, lai beidzot visuvarenā mamma šo suni pārmācītu.
Ticis līdz dārzam, viņš mammai izstāstīja problēmu. Suns pāris reizes norējās (noziņoja par misijas izpidi), un, pārliecinājies, ka puika veiksmīgi ir nokļuvis līdz savai mammai, aizgāja prom. Māte mierināja puiku, un paskaidroja, ka neko ļaunu jau šis suns negribēja un ka viņš īstenībā sargāja puiku, lai ceļā nekas slikts ar viņu nenotiktu.
Šis skaidrojums tik ļoti aizkustināja puiku, ka viņš pat jutās vainīgs par savu neuzticēšanos sunim. Vēlāk viņš daudzreiz staigāja uz dārzu viens, cerībā šo suni satikt atkal, lai paglaudītu, lai samīļotu, lai pateiktos par brīvprātīgu un nesavtīgu miesassarga misijas uzņemšanos, kas viņam kā pilnīgi svešam sunim nemaz nebija obligāta. Taču viņš viņu tā arī nekad vairs nesatika... |
