Iz vēsturesPieturā pie manis griezās tāds saguris un labākus laikus redzējis vīrelis ar lūgumu lai es piezvanot viņa sievai un pasakot, ka Normunds drīz būšot. Uz manu pamatoto iebildumu, ka es nezinu kā piezvanīt viņa sievai, vīrelis nedaudz saminstinājās, tomēr sievas telefona numuru atcerējās, neskatoties uz plostu nakts garumā. Es piezvanīju, viņš parunāja. Tālāko ceļu jau mērojām kopā vienā tramvajā, vīrelis pastāstīja, ka baigi steidzoties, mazmeitai kristības šodien, ka nākamnedēļ braukšot uz Vāciju, ka meitas krusttēvam ir šķembas pa 2 miljoniem, vienvārdsakot sēdējām, braucām, vīrelis tik runāja un runāja, es tikai ik pa brīdim nuja nuja, protams, saprotu, īsi sakot, atbildēju kaut ko. Izkāpām ārā pie autoostas, mans jauniegūtais paziņa piedāvāja aiziet pa sotaciņam ieraut (mazmeitas kristības pa ceļam, acīmredzot, aizvirzījās otrā plānā), pieklājīgi atteicu un devos uz mikriņu. Sēžot mikriņā, man piezvanīja vīreļa sieva, jo zvanīts tak bija no mana numura, apjautāties, kur tad Normunds ir palicis, atbildēju, ka izkāpām pie autoostas, viņš gribot naudu izņemt un ar taksi braukšot. Par sotaciņu gan noklusēju, vai nu solidaritātes pēc, vai nu tādēļ, ka vīreļa sieva izklausījās diezgan kaujinieciski noskaņota, vienkārši palika viņa žel, nezinu. |
