Iepazīšanās blūzs

Viņš:

Super, cepuri nost par uzdrīkstēšanos. Un zini, tieši tas laikam arī piesaista, jo profilā nav nodefinētas striktas prasības, sarkanas līnijas un noteikumi. Ja kādam nepatīk, lai neskatās. Sievietei pēc 30 vai nu piemīt šarms, kas uzruna vīrieti, vai nu arī nepiemīt, un nejaukt to ar skaistumu.

Tev ir viena milzīga priekšrocība. Tu esi tajā vecumā, kad var droši izdarīt kaut ko muļķīgu un neapdomīgu, un novelt to visu uz vecuma marasmu. Un vēl – Tu drīksti kļūdīties, izdarīt nepareizi, nožēlot izdarīto, jo Tu-Tu esi sieviete. Novel visu uz to, un pasmaidi.
Starp citu, bildes nav izaicinošas, tās ir sievišķīgas un parāda to, ka visam pāri, Tu esi sieviete, kas – tāpat kā mēs visi – vēlamies, lai mūs iekāro, lai mēs patīkam, un tajā nav nekā nosodāma, un šīm sajutām nav vecuma. Paldies, ka nenozākāji mani par manu anketu. Tā ir pārspīleta, sarkastiska, kaut patiesībā ļoti reāla. Un vienmēr, kad aicinu uz argumentu spēli, kas tajā anketā tik slikts, tā arī neviens nevar paskaidrot. Jebkura gadījumā, tici man, Tavas konkurentes ir Tevi pamanījušas un nobijušās, un labākā aizsardzība - ir uzbrukums.

Viņa:

Man ir vairākas priekšrocības…. ne tikai mans vecums. Bet tas, protams, arī.
Bildes tapa negaidīti. Nepozētas un neuzskaistinātas. Bija ļoti labs fotogrāfs. Visu cieņu. Viņš vienkārši izcēla to, ko saskatīja par izceļamu. Es arī kļūdos, izdaru nepareizi, pasmaidu, paraudu un atkal kļūdos... neko nenožēloju. Vienmēr tikai padomāju - kālab man tādas situācijas tiek piespēlētas. Ko tad man vajadzētu šai dzīvē beidzot apgūt? ……………………….
***
Cilvēki ir mazliet notrulinājusies... vērtības ir mainījušās...
... vīrieši grib labu seksu, bet aizmirst, ka tas ir process diviem... viena pagale nedeg... kā sauc tā atskan...
Un, kad tiek līdz gultai... vairs nav ne BMW... ne Calvin Clain džinsu....ne sieviešu zeķu ar cakotām maliņām ... ir tikai spēja otram dod ... un dodot, saņemt pretī ... sieviete jau orgasmu pārākajā pakāpē sasniedz tikai tad, kad atdodas vīrietim pilnībā ... atdodas ... dod.

Viņš:

Ai, cik pazīstami... Vai zini? Man šķiet, ka tieši tāpēc dzīve mums iespēlē šīs situācijas, lai mācītu mūs saprast, kas mums der, un kas ne. Kas ir labi mums, kas slikti. Tā ir tāda nebeidzama mācību stunda, gluži kā darbā, kur arī nepārtraukti ir, kaut kas jauns jāapgūst. Galvenais, neuztvert tās kā neveiksmes, bet gan kā lielisku iespēju vēl kaut ko iemācīties saprast no cilvēku attiecībām.

Man Tev jāpiekrīt gan par notrulināšanos, gan vērtībām. Bet tu pamēģini pajautāt vīrietim, kas ir labs sekss, pirms Tu izlem, ka viņš varētu būt tas, ar ko ir vērts mēģināt. Pieņemu, ka 99% atbildes sastāvēs no pozu uzskaitījuma, no procesa ilguma novērtējuma, no skaņām un tā, ko tik tā sieviete nedara gultā. Bet zini, es varbūt arī esmu nenormāls, bet es teiktu, ka labs sekss ir tad, kad man ir izdevies sievietei sniegt to, ko vēlas viņa. Un nav svarīgi vai es beidzu un cik reizes, bet lūk – ja man izdodas sniegt orgasmu viņai, panākt, lai viņa kaut uz bridi ar mani ir debesīs, tas ir labs sekss. Un man laikam vispār diez ko nepatīk vārds sekss, jo tas vairāk ir tehniski. Man patīk mīlēties, jo man vajag to sajutu, ka tā trauslā, sievišķīgā būtne man ir mīļa, un es gribu viņu samijot, jo bez šīm sajūtam, nav glāstu.

Viņa:

Hm mm... nu tad jau es esmu ļoti lutināta bijusi. Es esmu samīlēta bijusi un saglāstīta, kā nākas... un man nav bijis laika domāt... jā, jā... es vispār neesmu domājusi... neesmu spējusi to darīt, jo ir bijis jābauda. Un vispār nezinu, ko tieši es daru vai nedaru gultā... vai izdodu skaņas un kādas.... Un Tu noteikti neesi nenormāls... un arī citi ne... un es noteikti nejautāšu vīrietim, kas, viņaprāt, ir labs sekss... jo – ja man tāds jautājums ienāks galvā... tad ir skaidrs, ka nav vērts nemaz mēģināt... nemaz nav vērts tuvoties... Bet es zinu, kā ir – kad laiks un telpa izplešas... un šo baudu sagādā vīrietis. Un esmu pateicīga, ka zinu, kā tas ir.

Viņš:

Tev ir laimējies tur būt, tajās sajutās, un neslēpšu, ka arī mani dzīve ar to paris reižu ir lutinājusi, vien tie brīzi nebija "līdz nāve mūs šķirs".

Un es jautāju sev, kā dzīvot tagad, te un šodien, kad nestaigāju metru virs zemes, kad pasauli neskatu rozā brillēm? Es saprotu, gribas ieņemt pozīciju:“ Visu vai neko”. Tik grūti tā dzelžaini pie tās turēties, jo īpaši, kad tā ir jau tik ilgi. Paskrien dienas, mēneši, gadi, un aizvien ticu, ka viss vēl ir iespējams. Tik nezinu, vai tās nezināmās laimes vārdā, es šobrīd savā ziņā ikdienu vadu kā nozombēts: darbs, mājas, darbs, mājas... Tik vien kā pamanu dienas, kad saule spīd spožāk, kad gaisā jūtama kāda pavasarīgāka vēsma, un tad paliek mazliet sevis žēl, jo domāju, kam gan es visu to taupu? Un ja nu tā liktenīga nenāk rīt, parit, aizparīt, un pēc gada, bet mana dzīve kā smilšu pulkstenis birs pa graudiņam katru dienu, katru stundu. Vai tiešam ir tikai "Visu vai neko"? Vai nav kaut kādi vidusceļi? Vai tiešam nevienam to nevajag, ko spēju dot, pat – ja tā nav augstākā laimes pilotāža? Un cik ilgi es vēl tā noturēšu sevī sajutu, ka ticu tik tam vienīgajam, īstajam mirklim. Un, ja nu kādu dienu atnāk vecums un saka, Tev bija iespēja, bet tu to neizmantoji? Kur lai ņem tās labās un jaukās atmiņas, kad samīļoju, lutināju, liku aizmirst viņai par to, ko viņa tajā bridi darīja, jo vienkārši ļāvu baudīt, neko par to neprasot pretī?

Viņa:

Tev ir ļoti laba valoda... un TU esi neticami atklāts. Novērtēju. Es nezinu, ko Tev atbildēt... man nav noteikti pareizās domas. Iespējams, ka Tu vēl joprojām mīli tieši VIŅU... to, kuru saglāstīji un samīļoji, neko neprasot pretī... un tāpēc citas sievietes nepamani. Nav jau izskaidrojams, kāpēc mēs pieķeramies tam vai citam cilvēkam. Ar prātu to nevar izspriest.
Ja es dvēseliski esmu saistīta pie kāda vīrieša, lai arī fiziski attiecības ir beigušās... es nespēju saskatīt citā vīrietī visu to labo, ko viņš varētu dod. Es vienkārši neatveru durvis, pa kurām viņš varētu ienākt. ES varu fiziski ļauties... un gūt fizisku baudu, bet - ne tādu, kā varētu... ne augstāko pilotāžu.

Es nezinu. Varbūt uzraksti viņai vēstuli... atlaid... lai dvēsele atbrīvojas... paraudi, ja citādi nevar. Izkliedz to sāpi. Izkustini iekšējo ledu. Nav tāda teiciena: "Visu vai neko". Manuprāt – vai nu Tu esi gatavs attiecībām un vienkārši ļaujies, vai arī esi sevi nobloķējis. Tad visas var paiet garām: skaistas un ne tik skaistas, gudras un ne tik gudras... blondas un ne tik blondas... dāsnas mīlēšanās procesā un ne tik...

Atrodi, kādu, kurai Tu gribētu, ko dod... kaut vai iesākumā mazumiņu... viss labais parasti notiek pats no sevis un visneparedzamākajā laikā...

Viņš:

Nē, tas jau sen vairs nav iespējams, jo mēs pa šiem daudzajiem gadiem jau katrs esam kļuvuši citi. Nē, man vairs nesāp, ir tikai atmiņas, un es pat negribētu, ka tās izgaist, jo tā ir mana dzīve. Esmu bagāts, jo man pieder viss, kas ar mani ir noticis. Un vai mīlu? Nē, mīlestība ir jākopj kā rožu dārziņš. Un neko nenožēloju, esmu atvērts jaunajam, neesmu sevi nocietinājis, tik varbūt reizēm vajag to mazo pagrūdienu, nu kā tā Alpu gotiņa tajā reklāmā: "Uzdrīksties paust maigumu!".

Un ko esi izlēmusi darīt Tu, ar tām durvīm, kuras neatver? Kāds ir tavs kompromiss, vidusceļš, lai nebūtu ik rītu jāžēlo sevi par bijušo, kas vairs neatnāks? Kā Tu domā tālāk dzīvot un kā priecāties par katru jaunu dienu? Vai Tavā dzīvē maz ir vietas vīrietim, lai kādam mērķim Tu viņu izvelētos?

Viņa :

Nu ko-: "Uzdrīksties paust maigumu!"... Vispirms: es nežēloju sevi par bijušo... es taisni otrādi priecājos, ka vispār tā ir bijis un priecājos, ka tas ir laimīgi beidzies. Nezinu... par tām durvīm nudien nezinu: klauvē jau daudzi.
Kā nu kurš, cits klusiņām... cits ar dūri... cits pabāž naudiņu pa durvju šķirbu un cenšas nopirkt... ... cits nedara neko un skatās un gaida .... vai tad kritīs ap kaklu beidzot ... vai tomēr ne ... gulsies apakšā vai tomēr ne ... ( piedod par tiešumu).
Es nezinu.... Mīlēties jau daudzi grib... un daudziem tīk tās manas slaidās kājas... ***
Es gaidīšu kādu, kurš atnāks uz kafiju un nekaunīgi vairs neies prom... ... Noaus man kājas un apsegs ar segu un teiks: ” atpūties, es pagatavošu, ko nebūt... ( joks)

Viņš:

Katrā jokā ir daļa patiesības. Sieviete vēlas būt pasargāta, drošībā aiz vīrieša stiprās muguras, kā bērns, kas pasargāts no visa, un tajā nav nekā savāda. Vīrietim daba ir ieprogrammējusi vēlmi gulēt tuvāk alas durvīm un sargāt ieeju alā. Es ticu, ka šo kāju dēļ, Tev nākas iziet cauri visiem iespējamajiem etapiem, un saņemt visdažādākos piedāvājumus. Un galu galā, mēs – vīrieši taču piedāvājam, bet sieviete izvēlas. Mīlēties grib daudzi. Jā, tas ir tikai dabiski. Tāpat kā dabiski ir, tas, ka arī Tu bez tā nevari, vismaz ne mūžīgi mānīt sevi, ka tev to nevajag. Un kādu dienu, tu kādam padosies. Vien jautājums, vai viņš būs pietiekami cēlsirdīgs, lai neizmantotu Tevi kā preci, un neatstatu sabradātu dvēseli. Jā, savā ziņā bruņinieks arī nepiedienīgu piedāvājumu spēj izteikt piedienīgi, un vienmēr atcerēsies, ka Tu esi lēdija, lai kāds arī nebūtu darījums, jo gūst jau abi, ja vien kāds kādu nepiemāna.

Ja nu kādu dienu Tev netīšām uz galda iebirst kafijas graudiņi vēl vienā krūzītē, ne tikai Tavā, un ja, aizdomājoties, kafijas kanna to piepilda ar karstu ūdeni, tad vienkārši vēlos, lai zini, ka tajā vāzē uz galda – es ar lielāko prieku ieliktu ziedu pušķi.

Viņa :

Hm mm... TU gan skaisti raksti... Tev ir nepārprotams talants. Pilnīgi droši. Es nemānu sevi. Es gribu mīlēties... un es apzinos - KĀ es To gribu. Man ir ļoti paveicies - man nekad nav nācies TO darīt pienākuma pēc. Es esmu uzlūkojusi vīrieti kā VĪRIETI. Un es negribu padoties kādam, kā Tu saki... es vēlos gribēt ļauties. Tā vienkārši... bez liekiem vārdiem.
Arī sekss mēdz būt piedienīgs, ja kas..... Un... man ir izteikta intuīcija... un bieži vien es jau zinu... kā būs... un - vai vispār būs.

***
Pārlasīju vēlreiz Tevis teikto. Sasodīts, cik TU skaisti proti izteikties... vai TU maz` esi vīrietis??!! Varbūt Tu esi mūziķis...?

Viņš;

Es esmu vīrietis. Tik iespējams ar mazliet vairāk intelekta devas, kā pierast šeit sastapt. Un tu neticēsi, neesmu ne mākslinieks, ne rakstnieks, ne arī dzejnieks. Mūziķis, hm mm, brīvajā laika reizēm jā, jo man ir arī muzikāla izglītība. Bet patiesībā ikdienā esmu finanšu pārvaldītājs, jurists, kurš dara darbu, kas sniedz labu materiālo gandarījumu, daudz mazāk morālo.

Intuīcija ir tā Jūsu sieviešu dabas dāvana, par kuru var sapņot katrs vīrietis. Man tā piemīt, bet tā vairāk balstīta uz pieredzi, līdz ar to tā vairs nav intuīcija, bet gan iemantotas prasmes. Un man patīk tas, ka tu zini KO, zini KĀ un zini AR KO, jo tas jau ir daudz. Manuprāt, daudzi nezina, ne vienu, ne otru, ne trešo. Un tu noteikti dabūsi tieši to, ko velies, jo zini, ko vēlies. Ak, Dievs, dod katram vīrietim šādu pārliecību. Bet man tas patīk.

Zinu, ka esmu tikai viens no visiem, un tomēr – Tu proti iedegt uguntiņu, radīt intrigu, interesi, iekāri, noslēpumu, mazliet briesmu. Un to alkst katrs vīrietis. Savaldzini manu pratu, un es tev atdošu savu miesu. Zini, kas ir dīvaini? Man nekad nav bijis bail no gudrām sievietēm, jo man patīk tas, ko sauc par partnerattiecībām, kurās viens otru novērtē kā līdzīgus.

Šim vakaram teikšu Tev paldies par sarunu, jo mana darba diena nu ir galā. Ar lielāko prieku Tevi šeit atkal uzrunātu rīt. Un paldies vēlreiz par sajūtam un sarunu. Es to tiešam novērtēju.

Viņa: Paldies par zāļu devu šovakar sarunas veidā. Ar interesi lasīju Tevis teikto. Ar baudu un tīksminājos. Tu man ļāvi sajusties kā SIEVIETEI.
Paldies Tev... ne katram rakstu, ne katram pat atbildu.
Skaistu novakari un mierīgu nakti!