|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| aduciitis, 24-05-2015 18:36 |
|
36 |
Ideāls svētdienas rītsSvētdienas rīts. Mani apvij spēcīga, mazliet rūgta taču tik patīkami salda smarža. Jā! Mana rīta kafija. Tikko samaltas kafijas pupiņas, pārlietas ar verdošu ūdeni, pasniegta baltā porcelāna tasē ar apakštasi. Uz apakštases novietota maza sudraba karotīte, kafijas virspusi rotā smalki balti un rozā zefīra kvadrātiņi un visam bonusā, uz tases malas uzsprausta milzīga, sarkana zemene. Es izstaipos balto dūnu pēļos, paceļos uz elkoņiem un aplūkoju guļamistabu.
Caur lielajiem logiem istabu pārņem maigie rīta saules stari. Istaba ir gaiša, sienas baltas, gar logu malām satīti balti aizkari ar pelēku ziedu rakstu, ka saules izgaismots mirdz kā sudrabs. Logi istabā ir divi, katrā gultas pusē pa vienam. Uz sienas, pretī gultai, atrodas glezna, ezers meža ielokā, ko rotā dzeltenas ūdensrozes un divi graciozi gulbji. Pie kreisās sienas atrodas balta kumode ar pelēkiem rokturiem, uz kumodes stāv kristāla vāze, pilna violetiem ceriņiem. Manu, ka daži ziediņi ir nobiruši uz kumodes, radot burvīgu kluso dabu. Gultas katrā pusē atrodas balts naktsgaldiņš un teju visu istabu rotā balts, pūkains paklājs.
Es iemalkoju tasi mans rīta kafijas, daudz zefīri jau ir sākuši kust, taču veselie spraugtin spraucas, lai iekļūtu manā mutē. Baudot pirmo malku, mans vaigs atduras pret kaut ko vēsu, mana zemene! Es sakustinu kājas, mazliet ievelku tās ceļos, dūnu sega mani apņēm kā mākonis, un ar labsajūtas izelpu, iekožos zemenē. Ak, cik salda! Es gribu tādus svētdienas rītus vienmēr - ar zemenēm un uzmācīgiem zefīriem!
Un man šķiet, mana bauda ir pilnīga, taču es kļūdos. Atveras istabas durvis, mans Kārlis ar sveicienu, labrīt mīļā, ienāk istabā, turēdams paplāti ar brokastīm rokās. Viņa stingrās rokas... un es vēlos kaut es būtu paplāte. Kārļa acīs pavīd mirdzums, un seju rotā neķītrs smaids, laikam esmu sevi nedevusi. Viņa tumšie mati ir viegli saņurcīti pēc nakts, baltais krekls nav līdz galam sapogāts, tas atsedz viņa krūtis un maigos krūšu matiņus, mani nervu gali ir sakāpināti, redzot viņu tādu!
Lēnā solī viņš dodas manā virzienā, baltās kokvilnas bikses mazliet plīvo zem ceļiem.
Viņš pienāk man klāt, noskūpsta mani uz pieres, un noliek paplāti ar brokastīm uz gultas malas. Ak jel! Zemens un putukrējums!!!
Kārlis neko nesaka, smaida. Paņem zemeni, bagātīgi iemērc putukrējumā un sniedz to man pie lūpām, es jau grasos pavērt savas lūpas, taču Kārlis ar putukrējumu nosmērē manas lūpas, bet zemeni apēd pats. Kaut ko tādu es negaidīju, grasījos jau nolaizīt putukrējumu, taču viņš iesaucas:
-Stop! Tas ir mans! - un nolaiza putukrējumu no manām lūpām.
Es burtiski izkusu no šāda, nervus kutinoša, gājiena.
-Vai tu gribi mani izlutināt?
Kārlis atkal neko nesaka, paņem zemeni un ieliek to man mutē.
-Vai tev ir kas plānots šodien?
Es noraidoši pakratu galvu, jo mute ir aizņemta ar zemenēm un putukrējumu.
-Tas ir lieliski! Šodien mēs palidosim.
-Palidosim?! Tu taču zini, ka es baidos no aukstuma!
Kārlis noņem paplāti no gultas un uzliek uz nakstgaldiņa, apguļas man blakus.
-Tu taču zini, ka kopā ar mani tev no nekā nav jābaidas!
To es zinu, bet aukstums.... Taču strīdēties ar Kārli ir bezcerīgi, viņš kā kārtīgs vīrietis, izdara visu, ko ir nolēmis, kā biznesā, tā ar sievietēm.
-Tava frizūra šorīt ir tik seksīga,- viņš nosaka un šķiet pulkstenis apstājas, pazūd zeme un debesis.
|
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
