..un nav svarīgi - epifānija vai dzeja..

Ziedonis uzrunā. Vienmēr. Katrreiz citādi. Bet vienmēr - laikā. Dažreiz - līdz aknām sāpīgi, dažreiz - vienkārši skarbi. Tomēr vienmēr - tik patiesi, cik vien patiess kas vispār var būt. Un nav svarīgi - epifānija vai dzeja..

• ``Ir jābūt tādai vietai, kurā tu atnāc rūpju pilns un pēkšņi - sirds iesāpas no skaistuma...”
• ``Ak, tas nav ticēt, tas nav - cerēt. Cik skaisti ir tā - nepiederēt! Nekam, nekur. Kā palags linu es lēni sevi izbalinu.”
• ``Tukšumu vēl ir tik daudz. Savādi, ka cilvēki to nemeklē, bet čupojas viens pie otra, viens otram klāt un virsū.”
• ``Zieds ir tikpat liels kā jūra. Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, nekāpt dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu.”
• ``Ir dienas, kad lietas var sajaukt kā kārtis, visjuceklīgākajā nekārtībā, bet paskaties – tās grupējas agrāk neredzētās kombinācijās, par kurām tev nebija ne jausmas. Ir tādas dienas, kad var redzēt – šķietami nesakarīgu lietu sakarību.
• Es esmu kartupeļa zieds.
  Kādēļ tu gaidi no manis
  Neļķu un rožu dvesmu?
  Kādēļ tu gaidi,
  Lai es neesmu tas,
  kas es esmu?