Izlasīts draugiem.lv

Kādam dzen Meistaram reiz jautāja:

— Ko Jūs, Meistar darījāt, pirms kļuvāt Apgaismots?
Meistars atbildēja:
— Es parasti skaldīju malku un nesu ūdeni no akas.
Tad viņam jautāja:
— Un tagad, kad esat kļuvis Apgaismots, ko Jūs darāt?
Meistars atbildēja:
— Ko es vēl varu darīt? Es skaldu malku un nesu ūdeni no akas.
Jautātājs, protams, izbrīnījās:
— Tad kur ir atšķirība? Jūs to darījāt pirms kļuvāt Apgaismots un darāt tagad. Kā tas var būt?
Meistars iesmējās un teica:
— Atšķirība ir milzīga. Agrāk man to nācās darīt, bet tagad tas viss notiek dabīgi - pats no sevis. Agrāk man vajadzēja pielikt pūles: pirms es kļuvu Apgaismots, tas bija pienākums, ko man vajadzēja darīt, negribot un pārvarot sevi, piespiežot sev to darīt. Es to darīju, jo man lika: mans skolotājs lika man skaldīt malku, tāpēc es skaldīju. Taču dvēseles dziļumos es dusmojos, kaut gan to neizrādīju.
Tagad es vienkārši skaldu malku, jo zinu ar to saistīto skaistumu un prieku. Es nesu ūdeni no akas, jo tas ir nepieciešams. Tas vairs nav pienākums, bet mana mīlestība. Es mīlu veco vīru. Paliek aukstāks, ziema jau pie durvīm un mums ļoti būs vajadzīga malka. Skolotājs ar katru dienu kļūst arvien vecāks; viņam vajadzīgs arvien vairāk siltuma. Ir labi jāsakurina viņa māja. Un tieši dēļ šīs mīlestības es skaldu malku, un dēļ šīs mīlestības es nesu no akas ūdeni. Tagad ir milzīga starpība. Nav nekādas pretestības sajūtas - ir tikai mīlestība. Es vienkārši atsaucos uz šo momentu un šobrīd esošo vajadzību.