Pārdomas par draugiem un draudzību.

Ar saviem draugiem lielākoties esmu kopā visu savu dzīvi, kopš bērnības, un tie pārsvarā ir tādi cilvēki, kuri savu dzīvi veido paši. Ir arī tādi cilvēki, kuri parādās kaut kur ikdienas notikumiem pa vidu un es zemapziņā zinu, tas ir ienācis manā dzīvē, kā draugs un tas būs uz visu mūžu. Kas manā izpratnē ir īsts draugs? Tāds, kurš pats aug, pilnveido savu personību un arī Tevi iespaido, un otrādi. Un ar šiem īstajiem, kā par brīnumu ir tā, ka viņiem nav pretenziju pret Tevi, jo viņi uztvert tādu kā esi, un ja pat ir, tad spēj to pateikt tā, ka tas nav aizvainojoši. Vai arī uzticība draugam ir tik liela, ka viņa teiktais nekādā gadījumā neliks domāt, ka tas Tevi gribēs pazemot.

Un tad ir draugi-mācībstundas, es gan tos negribētu iedalīt uzreiz draugu kastā, bet arī par paziņām tos nevar nosaukt. Līdz ar to šie draugi-mācībstundas ienāk mūsu dzīvēs un pat it kā kļūst par tuviem cilvēkiem, taču tad paiet šī mācībstunda un kad katrs kaut ko esam iemācījušies, tad ir jāšķiras.

Kā zināms ar tādiem "draugiem" mēs pakāpeniski sākam zaudēt tuvību un attālinamies un nemelojam sev, ka kādreiz šo draudzību atjaunosim.

Taču ar "draugiem", kuri ilgstoši ir bijuši mūsu gultās, nez kapēc nevaram tik vienkārši izšķirties. Un vēl pie tam mēs mīlam sev melot , ka kaut kas tur atjaunosies un kaut ko vēl ir iespējams labot, kaut gan viss jau sen ir izlabots- mācībstunda izieta un jāiet tālāk, jāgūst jauna mācībstuna pašam un nevajadzētu kavēt saņemt jaunu mācībstundu arī otram.

Nu ko, tad paņemsim un baudīsim šo sarkanā vīna kausu par īstiem draugiem, lai mēs vienmēr tos sadzirdētu un lai draugi- mācībstundas vienmēr tiktu piebeigti laikā… :)