Meklējot/bēgot no rozā krekliņiem

Sēdējām manā gultā un visu nakti runājām, līdz mūs iztraucēja austošās saules stari. Tas bija viens traks, līdz riebumam perverss cilvēks, kuram patika sekss un ākstīties. Fantastisks cilvēks! Bet mūsu “ķipa-attiecības” izjauca mans skaistais koka skapis, kurā viņš izmisīgi meklēja rozā krekliņu un špiļkas. Jeb pārfrāzējot- bērnišķību un cacismu. Neatrada. Nosauca mani par nestilīgu hipsteri. Es tajā pat laikā nespēju savā bračkas garderobē ieraudzīt latviski brūnos toņus. Jeb pārfrāzējot – darba mīlestību un prātīgumu...

Bet kā tad lai tiek pie bērna, ja pati bēgu no bērnības? Varbūt man vajag to rozā...

Viss jāsāk ar lielīšanos! Tas ir pirmais, kas jādara katram normālam bērnam. Bet kamēr vēl nevaru saprast kā iegūt Endomondo (lai lielītos klasiski, neuzbāzīgi un labi audzināti), tikmēr to darīšu pa sentēvu metodei- postojot sliktas kvalitātes bildes.

Dodos meklēt rozā krekliņu.

Lielīšanās nr.1- man ir spēcīgs zirgs! Jāju viņu kā traka, aizmirstu pabarot, uztriecu naglām un dauzu pret ietvju apmalēm, bet viņš aizvien izskatās stilīgs.

Lielīšanās nr. 2- man ir stilīga māja! Dabīgi veidojies tas, ko interjeristi ar varu grib panākt.

Lielīšanās nr. 3 – es dzīvoju vislabākajā Rīgas rajonā. Centrs tikai 15 minūšu gājiena attālumā, bet dzīve kā mazpilsētā.

OK, jābeidz lielīties. Vēl kāds noskaudīs.

Tā kā es vēl atceros, ka drēbes var kārtīgi jo kārtīgi izmazgāt, tad rozainības meklēšanu sāku ar šo vietu.

Svētdienas vakars, loģiski- ciet.

Turpinu ar šo vietu.

Kavēju 30 minūtes.

Nekas. Paskumu 2 minūtes un nez kāpēc devos uz centru...

....

Paliec sveiks, mans romantiskais, saules apmirdzētais Āgenskaln...

Esi sveicināts, iedomīgais un maucīgais centr!

...Šķērsojot Akmens tiltu, redzu ka divi no labējā flanga tomēr apbrīno kreiso flangu! Kreisais krasts un KKL vienkārši ir apbrīnas vērti! :)

Es atļāvos papriecāties par viņu prieku. Bet kamēr tā priecājos, stāvot pie gājēju pārejas, tikmēr apturēja mašīna un kāds izcili skaists šoferītis māja man ar roku lai es dodoties pāri ielai.

Apmulsusi no tādas laipnības es centos viņu lieki neaizkavēt un spiedu pedāļus grīdā!

Par ātru. Ķēde sametās, izgāja no zobratiem. Lai jūs redzētu, ka es nemeloju un apzinoties, ka šī ir ļoti svarīga epizode mana rozā krekliņa medībās, es metos bildēt ķēdi!

Viens garāmgājējs mani šķiet noturēja par garā vāju (kas laikam nav tālu no patiesības) un metās palīdzēt. Es palūdzu atļauju nobildēt šo labo cilvēku. Viņš gan jautāja priekš kam? Bet es tāpat nobildēju. Domāju, ka viņš neiebildīs. Kā nekā tā ir ļoti svarīga stāsta epizode!! :P

Tur pie Brīvības pieminekļa parasti stāv visīstākie brīvības mīlētāji. Man viņi tik ļoti patīk... tajā pat laikā- tik ļoti bail. Tie mocīši patīk, no tiem braucējiem bail! Šķiet pārāk stipri... Bet es arī tāda kļūšu, ar laiku...

Esmu nokļuvusi uz Kr. Valdemāra ielas. Kad pirms vairākiem gadiem pa šo ielu braucu uz iepriekšējo darbiņu, šajā vietā gandrīz katru rītu saskrējos ar Loskutova kungu. Viņš brauca ar vecmodīgu velosipēdu, kam priekša bija liels grozs, bet grozā sēdēja mazs meitēns. Viņš vienmēr smaidīja! :)

Valdemāra ielas Rimi es diezgan ātri atrodu rozā krekliņu. Cena- 14.99! Tas ir tā vērts?.. Nenopirku!

Bet pie ieejas pirmo reizi šogad redzēju bērzu sulas!:) 2 eiro par litru. Tas ir tā vērts? Nopirku!

Ārā jau satumst. Es braucu gar Sky&More. Debesis aiz šī veikala tiešām ir skaistas. Tur ir plašs lauks un lieliski redzams saulriets... Bet ko nozīmē “More” es gan spītīgi cenšos nesaprast...

Andrejostā pamanu ko ļoti skaistu! Nezinu kas šī par vietu, bet mans cacisms tur ļoti kādreiz grib nokļūt. Var just, ka šiki... Bet šiki ar gaumi! Ne-rozā! Apsolos pat mēģināt iekrāt tam naudu un atcerēties par papēžiem, ja kāds pastāstīs kas tā par vietu.

Apsēžos uz auksta soliņa un dzeru savu bērzu sulu. Arī tā ir šiki! :)

Stumjot savu bērīti un kāpjot pa trepēm uz Vanšu tiltu atcerējos savu omammīti. Viņa kāpa uz 5. stāvu. Pēc katriem 3 pakāpieniem aizelsusies apstājās. Bet tad pati sev stingri noteica- “Katrs pakāpiens pagarina dzīvi par 2 sekundēm!” un savā Auniskajā spītībā turpināja kāpt! Tie, kas uzkāps pa Vanšu tilta pakāpieniem, paildzinās savu dzīvi par 2 minūtēm un 20 sekundēm!

Pametu vēl pēdējo skatu uz to mauku, pie kuras ciemos tikko pabiju. Tumsā viņa izskatās daudz labāk! Viņas Rozā, viņas fliteri un spīguļi, viņas vulgaritāte un uzmanības alkas... Bezgalīgi lielā tumsā tas viss iederas! Kā tāds Zvaigžņu karu zobens, kas cīnās par taisnību. Jā, drošvien cacismu dažreiz vajag, ja visapkārt ir viens vienīgas krīzes un tumsa...

Beidzot ierodos mājās un visa mana “latviskuma/vienkāršības mīlestība” pēkšņi sastingst! Palieku uz pauzes... Pie manas jaukās, vecās, latviskās 1. stāva kaimiņienes durvīm, kas mani ar zupu gribējā cienāt un pat vārda dienā apsveica, mētājās cara lentīte!! ... Katra stāsta beigās ir nepieciešama intriga! :D