Dusmīgs un ar salauztu sirdi! ( dzeja no sirs)

Dusmīgs, viens tumsā!

Dzidra gaisma nāca istabā,

Tā nāca neaicināta,

Es vēlējos vēl pabūt tumsā,

Tumsā , vientulībā un sāpēs!

Bet

Rīts, dzestrs un sagaidīts,

Nevis gaidīts.

Mani pārņēma dusmas,

Tās pārņem mani ik rītu,

ik katru nomoda stundu!

Es ieskatījos sev acīs, tieši savās dusmīgajās acīs,

Tajās redzēju dusmas, tās pārņēma mani savā varā!

Tajā rītā es skuvos pret spalvu,

Es gribēju justies noskuvies!

Dusmīgs es gāju uz lauku,

Un dusmās iejūdzu zirgu arklā,

Melna zeme, melns mans kumeļš

Tas bija melns!

Melni putni savtīgi čivināja,

Tie nāca man nopakaļ,

Viņi gramstīja tārpus!

Diena bija galā,

Beidzot nāca nakts..

Jo es gribēju būt tumsā,

Dusmīgs!