*

kad pazūd alkanums un pazūd sāts
kad rokas saskaras un aiziet projām
un acu skatiens lēns un izmazgāts
un deniņos dzird laiku nosirmojam

nav manos spēkos vējus savienot
zem plaukstas tavu vientulību slāpēt
es nevaru neko
ne lūgt ne dot
es varu tikai tavā vietā sāpēt.

Knuts Skujenieks