...

Es sitos,

Kā muša pret stiklu,

Lai atrastu izeju.

Tu tikai noskatījies

Un smējies.

Par to, ka nemāku

Es no dzīves

Labumu citādāk

Ņemt

Kā tikai pati,

Visu pati,

Neviens jau nezina,

Cik ļoti sāp,

Ka nav neviena,

Ar ko izrunāt,

Kas manu grūtumu saprastu,

Kas palīdzētu ikdienā,

Būtu līdzās nedienā.

Jā, es mācos dzīvot,

Bet ļoti gribas dzīvot!

Tikai izmirsu es savu sapni izlikt

Tā, lai visi zinātu,

Ko vēlos es.

Tagad gan es neatceros vairs,

Vai tas bija īsts,

Vai tas bija mans,

Varbūt tikai ilūzija?

Tagad dzīves nastas

Nospiedušas sapni.