par šo un to

liekas, ka nekāda nodarbe nedod to, kas vajadzīgs. lai tu mācītos ko gribēdams no lietām, zināšanām, mācībām, kuras varētu sniegt piepildījumu, tas ir kā censties būt par visprasmīgāko arhitektu starp bērniem, kuri ceļ no krasta smiltīm pilis un tēlus, bet nāk jūras vilnis un visu noskalo. bērnus apsauc vecāki, tie aiziet prom no savas izklaides, viņu uzceltais izplēn. nāk citi un cenšas gar lietām, kuras paturēt arī nevarēs.

kāds valdnieks maskavas kremlī vēlas radīt templi, baznīcu. tas atrod labāko arhitektu, sameklē strādniekus un uzliek smagas klaušas savai zemei un tās cilvēkiem, lai savu gribu apmaksātu. kad darbs ir pabeigts, tas pavēl izdurt acis arhitektam un kā suņus izdzenā labākos celtniekus. kam viņš pūlējās? kā dēļ viņš cēla mūri, badinaja savus padotos un padarīja kādu aklu? sava goda dēļ tas centās. un kāds ir ieguvums viņam pašam? kā zēns cēla pilis ūdens malā un tikai jāpaiet laikam, lai visas pūles taptu noskalotas nekurienē. kāds var teikt - atmiņas. bet ko dot atmiņas viņam dusot zemes klēpī ar visu to lielo nastu, kuru tas sagādājis, lai piepildītu savu lepnumu ar saturu, kurš beigās būs tikai smaga nasta? kā priekšā var palielīties, ja tev vairs nav valodas?

kāds cits ceļ no kalna sev pili mūžībai, tālā ķīnā. viņs atrod savā zemē labākos namdarus, akmeņkaļus, podniekus un dzelzs kalējus. sauc no tālām zemēm ar dāvanām cilvēkus, kuri piepildīs viņa sapni - mūžīgo mājokli, ciņs šihuandu. tu pirmais ķīnas imperators. viņš iekaros zemes, pakļaus tautas, bet tas viss viņu neinteresē. viņš grib dzīvot mūžīgi. tāpēc, meklējot mūžību, tas nokalpina savus padotos. rada raizes, ir par iemelsu daudziem kariem un nelaimēm. lai iegūtu ko? māla karavīrus? zirgus nonāvētus pie ratiem? strādniekus, nogalinatus, lai viņa iedomu pili nevarētu aplaupīt? un visu to nolikt pie altāra, kuru pat neviens neredzēs.

kāds apgūst profesijas, iemācas valodas, prasmes. priekš kam? lai kalpotu savam lepnumam? bet tas gan nav, nebūtu bez jegas, ja tas ir sēts personā. ja tas ir kaut kas, kas ļautu augt, būt par to, kam būtu jābūt. pašas par sevi tās lietas ir izšķērdība. jo valodas aizmirsīsies, mūzika noklusīs, slava apklusīs līdz ar tiem, kuri pazina un pašu, viss noies lielajā apritē, kā dimensijā, no kuras liekas nav izejas.

es, cilvēks, turu man tik svarīgas lietas savās delnās, savos pirkstos, bet viss parvēršas par pīšļiem. lai cik vērīgi es ieklausītos man vistuvāko cilvēku elpā, es to nevaru ietekmēt, lai tas mainītu iznākumu.

pašās beigās nebūs ieguvuma, kuru es darītu ar piepūli vai darītu to bez lielam pūlēm no lietām, kas savā būtībā ir smilšu pārkraušana no vienas vietas uz otru. svarīgas tikai izvēles. tie momenti, kuros bija jāizdara izvēle. tikai tas ir kaut kas, kas stāv pāri dimensijai, gar kuras sienām nav vairāk varas kā taurenim burkā.

daudz laika aizvadīts negulētās naktīs, raizēs. apgūtas prasmes un tām ir sava loma, vajadzīga, bet cik tā kļūst nevajadzīga kadā brīdī un pielietojuma nav.