Ko Dievs savienojis, tos tikai Dievs var šķirt...

M.: “Ko Dievs savienojis, tos tikai Dievs var šķirt”. Ikviens no mums droši vien šo teicienu dzirdējis. Nezinu, vai tas nāk tieši no
Svētajiem rakstiem, vai arī ir baznīcas ieviesta laulību ceremonijas sastāvdaļa, taču šodien to sanāca izlasīt ļoti savādā Kristas stāsta sakarā, un radās pārdomas gan par situācijām savā dzīvē, gan attiecībām un laulību vispār. Būtībā vēlos Jums piekrist par to, ka, ja cilvēki izlēmuši kopā būt, tad šim lēmumam, neatkarīgi no kopdzīves formas (laulība baznīcā, “zagsā” vai vienkārši dzīve civillaulībā) ir jābūt nopietnam un abiem
jāpieliek maksimālas pūles laulības saglabāšanā. Taču vēlējos pajautāt par dažiem atsevišķiem gadījumiem, kad varbūt šis princips nav gluži vietā – kādas ir Jūsu domas par pareizu rīcību?

1. Ja ģimenē notiek vardarbība un tiek apdraudēta kāda no partneriem veselība vai dzīvība?

2. Ja abi partneri pēc kāda ilgāka laika saprot, ka viņiem vairs nav nekā kopīga, vēlas iet katrs uz savu pusi un nevienam nav sāpju šāda lēmuma sakarā – vai tas būtu uzskatāms, ka viņu kopīgais uzdevums šajā dzīvē ir atrisināts?

3. Te kaut kad jau minētā situācija ar pieķeršanos attiecībās? Vai partnerim, kurš nonācis atkarīgās puses “tīklos” būtu pareizāk “atbrīvoties” un atstāt otro pusīti vienu apzināties un apgūt Pieķeršanās mācību? Jeb pareizāk būtu censties kopīgi risināt arī šādu situāciju?

Un visbeidzot – ja uzskatām, ka viss pasaulē notiekošais ir Dieva griba, vai tomēr arī laulības šķiršana nav Dieva griba, un tas cilvēks no pāra, kurš ir iniciators, būtībā ir tikai “instruments” Dieva rokās?

Elvita Rudzāte atbild: Atbildēšu tā kā uzdoti jautājumi:

1. Ja ģimenē notiek vardarbība un tiek apdraudēta kāda no partneriem veselība vai dzīvība?

Elvita: Ja ģimenē ir vardarbība, tas nozīmē, ka vainīgas šajā situācijā ir abas puses. Pareizi būtu, ja abas puses mācītos izprast kāpēc ģimenē ir vardarbība, kādas ir neapgūtās mācību stundas, mācītos mīlēt un piedot. Tad vardarbība beigtos un ģimene būtu atstrādājusi savu karmu, nešķirot laulību.

2. Ja abi partneri pēc kāda ilgāka laika saprot, ka viņiem vairs nav nekā kopīga, vēlas iet katrs uz savu pusi un nevienam nav sāpju šāda lēmuma sakarā – vai tas būtu uzskatāms, ka viņu kopīgais uzdevums šajā dzīvē ir atrisināts?

Elvita: Nē, mācība nav apgūta. Tā tiek atlikta uz nākamajām attiecībām un iespējams nākamo dzīvi. Ja partneri saprot, ka starp viņiem vairs nav nekas kopīgs, tas nozīmē, ka ir notikusi garīgā šķiršanās, savstarpējā mīlestība nevis ir attīstīta, bet atstāta pašplūsmā nevērīgi pret to izturoties. Šādi dzīvojot, kaut kādā brīdī cilvēki saprot, ka ir kļuvuši svešinieki, bet tieši šis brīdis ir pēdējā iespēja vēl kaut ko mainīt uz labo pusi, t.i., meklēt ceļu pie otra cilvēka sirds.

3. Te kaut kad jau minētā situācija ar pieķeršanos attiecībās? Vai partnerim, kurš nonācis atkarīgās puses “tīklos” būtu pareizāk “atbrīvoties” un atstāt otro pusīti vienu apzināties un apgūt Pieķeršanās mācību? Jeb pareizāk būtu censties kopīgi risināt arī šādu situāciju?

Elvita: Vienmēr ir jāmēģina kopīgi risināt radušos situāciju. Nav neviena problēma tāda, kuru nevarētu risināt. Ar pacietību, piedošanu un mīlestību var atrisināt jebkuru grūtu situāciju.

4. Ja uzskatām, ka viss pasaulē notiekošais ir Dieva griba, vai tomēr arī laulības šķiršana nav Dieva griba, un tas cilvēks no pāra, kurš ir iniciators, būtībā ir tikai “instruments” Dieva rokās?

Elvita: Diemžēl cilvēks pats nekad nevar noteikt, kura negatīva situācija ir Dieva griba un kura nav. Dievs nevienam nevēl sliktu. Tikai cilvēks pats ar savām kļūdām pagātnē (gan šajā dzīvē, gan iepriekšējās dzīvēs) rada negatīvo enerģiju, kura pie viņa atgriežas caur negatīvām situācijām. Tāpēc cilvēkam visos gadījumos ir jādara viss, lai laulību saglabātu. Ja cilvēks var likt roku uz sirds un savai sirdsapziņai atbildēt, ka es patiešām izdarīju visu, kas bija manos spēkos, lai laulību glābtu, bet partneris vienalga vēlas no manis šķirties, tad vismaz viņš būs tīrs Dieva priekšā. Viņš būs atstrādājis savu karmu un neuzņemsies jaunu karmu. Karmu uzņemsies tas, kas neatkarīgi no partnera pūlēm mainīties, vēlēsies vienalga attiecības izbeigt. Ja abi partneri nevēlas mainīties un neko nedara, lai laulību glābtu, tad abi uzņemas karmu, kuru nāksies atstrādāt nākamajās attiecībās vai nākamajā dzīvē.