|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| KKL, 17-11-2014 23:02 |
|
1 48 |
17.11.2014. (~23:00)Šovakar eju caur parku. Drausmīgi auksts, pat rezerves neglābj. Galvā tikko dzirdētais par to, ko es neprotot un nevarot un to, kas būšot ja es turpināšot neprast. Rokās smagi maisi ar "izlikšanās priekš smalkajiem" komplektiņu. Austiņās skan kas jautrs un aizvēsturisks. Es trakoti daudz smaidu. Kā nekā drīz došos ekskursijā zvaigznītes skaitīt. Te pēkšņi ceļa vidū izlec klauns un sāk šausmīgi smieties. Viņš ir vietējais, ikdienā siro pa parku un smīdina pīles. Ja publika neatsaucīga, tad mēdz piekopt arī virināšanu. Man no viņa bail. Esmu mācīta būt pieklājīga, pret visiem! Bet viņš lēkā man apkārt, mēdās. Rausta manus smagos maisus. Noslauku asaras, paskatos viņam dziļi acīs un skaļi, cik vien spēka, sāku dziedāt kādu austiņās skanošu Raimonda Paula dziesmu. Šamējais nedaudz samulst, tādēļ turpinu smieties. Dziedu un smejos. Raustu viņa pinkainos matus. Pārjautāju cik bieži viņš tīra savas klauna kurpes. Iedodu naudiņu maizītei. Painteresējos vai viņam ir kāds ar ko zvaigznītes skaitīt (zinu jau, ka nav, tikai ņirgājos). Piedāvāju viņam savus smagos maisus pastiept.
Nav jau grūti iejusties un pielāgoties.
Ar labu nakti tiem, kam laimējies iet gulēt...Man šonakt jādara tas, ko neprotu un nevaru.
;) |
janisb: Vajadzēja veikalā ratiņus aizņemties - būtu vieglāk un klauns ar nesaprastu ko padomāt :D
Bet zvaigznēm tādi sīkumi nerūp - krist vai nektrist - tāds ir jautājums :D #1 2014-11-17 23:41
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
