Pamēģiniet,
. tāpēc mēs jau esam !Es centos, tevi uzrunāt un vaicāju: vai drīkstu?
Jo, savos dzīves līkločos ne dzīvoju, bet nīkstu.
Šie divi baltie baloži, kas nesasniedza tevi,
Vēl vairāk mani sāpina, un mierinu tad sevi .
Bij nelaimīgas brīvdienas, tu biji otrā pusē,
Bet, sirdij nevar pavēlēt, ja nevēlas tā klusēt.
Es tavā foto lūkojos, tev apkārt plaša telpa,
Bet, tuvoties es nespēju, jo aizrāvās man elpa.
Vēl neredzējis tuvumā, es iemīlējos foto,
Tas mudināja pameklēt varbūt, ka esi OHO.
Kā iemīlējies puišelis, sev jautāju vai labi,
Ja iztēlojos pasaku, kur esam kopā abi?
Tā atkal esi tu ! Es atkal vaicāju: vai drīkstu?
Un savu trešo balodi ar rītausmu tev sūtu.
Pat neticot, ka atbildi kāds atpakaļ man sūtīs,
Kas šķērssvītroto muskuli var saviļņot man krūtīs
Pusdivos dienā atļāvies, tu tomēr sevi traucēt,
Ar cerību, ka, laime kritīs arī tavās plaukstās.
Ja laimi jūti blakus sev, tad atliek tikai smaidīt,
Un savas dzīves novakaros jaukus mirkļus baudīt.
Trīs stundas tava atbilde bij slēgta manā pastā,
Kā karogs sārts nu atbrīvots, no mīlas augstā masta.
Vai padevības simbols tas, ko savās krūtīs nesam,
Tu raksti: pamēģiniet,
. tāpēc mēs jau esam !
(Andis Bērziņš) |
