|
Baltas, čaukstīgas putas,
balti burbuļi vien,
kā tie zvīļojas varavīkšņu krāsās!
Es vasaru beržu rudens lietavu lāsēs,
mazgāju tērpus, bet šķiet -caur pirkstiem
lāsmainas atmiņas skrien.
Jau toreiz mēs zinājām pārlieku labi,
cik mūžā tikšanās dienu būs iemērīts.
Vai tas arī ir zagts,
ja viens otram zog abi,
kopā šķērdē un šķiroties izrādās -abi
tomēr kaut ko nes līdz?
Es gludinu gludu vissīkāko vīlīti,
tu jau pareizi teici:
ar gadiem viss pāries,
viss zaudēts šķitīs reiz nieks,
un tomēr ir tā, it kā gludekli karstu
kāds man pie kailas dvēseles liek. (Lija Brīdaka) |
