|
Sāp diena šī kā dziļi cirsta brūce,
Kā rēta sāp kam uzkaisīta sāls.
Kaut kā ik minūti, ik mirkli man ir trūcis,
Kā podniekam, kam aptrūcies ir māls. Vai vajadzētu tālus ceļus mērot,
Lai skumjas izgaistu kā purva tvans?
Vai izbeigtu pēc laimes sirds man sērot
Un smiekli skanētu kā svētku zvans? Kā gribas aizmirt visas smagās domas
Un prieku līdz par ceļa maizi ņemt,
Kā gribas dzīvē tēlot tikai labās lomas,
Par drūmajām it stingru tiesu lemt. Man apnikušas nopūtas un smīni.
Man apnicis ir pārāk skaļais bars.
Vai tad no raizēm jutīšos es brīvi,
Kad manas pēdas ceļa oļus skars? Man apnicis ir dzīvei jēgu meklēt.
Ik rītu mosties cerībā nu būs!
Vai iespējams, ka dzīves jēgu rodot
Ap sirdi mierīgāk man kļūs? / M./ Vai kādreiz naktī guļot gultā Tev ir bijusi sajūta, ka esi aizmidzis, bet tai pašā laikā esi nomodā? Prāts nepārtraukti darbojas tas kaut ko pats par sevi - rēķina, kalkulē, uzdod jautājumus uz kuriem nav atbildes un mīklas, kurām nav atminējuma. Tādās naktīs liekas, ka varētu sajukt prātā. Man tādas naktis ir bieži. Kāpēc? Arī es uz šo jautājumu īsti atbildi nezinu. Sev es skaidroju, ka tas ir tāpēc, jo jūra mani sauc...
Vakaros pastaigājoties gar jūras krastu, man pretī skrien kaijas, kuras kliedz kā pamesti bērni. Arī pa dienu nomīdītās un skumīgi čaukstošās, izbalējušās rudens vēja lapas, ir tur. Tur ir gadsimtiem vecu koku saknes, smirdīgas aļģes un, jā, arī draiskuļi viļņi ir tepat.
Citreiz es domāju par to, cik veca ir jūra, par to, cik daudz lietu tā sevī uzsūkusi, par to, cik daudz burvīgu un ne tik burvīgu lietu tā varētu pastāstīt, ja vien tai būtu mute. Jā, es dzirdu, kā māte, kurai jūras dzelme atņēmusi dēlu, man kliedz virsū, ka ir gan tai mute! Visnežēlīgākā un rijīgākā no visām! Es nestrīdos. Katram savs liktenis. Ejot tālāk pie manis pienāk mazs, sarkanmatains skuķēns ar platu smaidu rudens vēja aprautajā un vasaras raibumiem noklātajā sejā: Jūra ir tik mīļa; kad es iebrienu tās veldzējošajos ūdeņos, tā apņem un skūpsta manas kājas ar savām maigajām, dzestrajām lūpām. Viens pret vienu. Es nevaru vēl pamest šos krastus, jo man nav skaidrs, vai tā man ko teiks, skūpstīs, vai ieraus savos bezgalīgi tumšajos atvaros... uz neatgriešanos. Tā tas ir ik reizi, kad esmu šeit, bet vienalga es nāku.
Jūra turpina šalkot, dzenādama viļņus kā izrādīdamās manā priekšā. Tas gan nav vajadzīgs, jo es zinu cik tā varena. Saules siltumu nomāc brāzmainais vējš. Man uz galvas pil aukstas, smalkas lietus lāses. Nu kā tad! Nejaucenis vējš jau viens nemāk spēlēties tam vajag kompāniju! Es sasleju augstāk jakas apkakli un soļoju tālāk. Varbūt kāpās ir uzziedējis kāds rozā ziediņš un iespējams, ka arī šovakar jūra runās ar katru cilvēku savādākā valodā...
Es nerunāšu ar jūru, jo tā neprot stāstīt, varbūt tāpēc, ka tai nav mutes, varbūt tāpēc, ka tā nemaz tik daudz nezina? Nē, manuprāt, tā zina ļoti daudz. Varbūt pat visu, bet tikpat labi to zina arī mežs, pļava, purvs un saule pie debesīm, bet kāda tam visam jēga, ja es nesaprotu viņu valodu... Ja arī saprastu šodien man sarunāties negribas, jo šis ir mans laiks. Laiks kad es gribu apstāties un atvilkt elpu pēc trakā skrējiena pa dzīvi. Brīžiem es jūtos kā vāvere ritenī kas skrien un skrien, pati nezinādama, kāpēc un uz kurieni. Vai viņa par to kādreiz ir aizdomājusies? Es esmu. Pat vairāk - brīžos kad esmu viena mani nepārtraukti vajā domas par to vai es esmu? Kas esmu es? Kāpēc es esmu? Jēga...kam vispār ir jēga? Kāda ir manas dzīves jēga? Vai šie jautājumi maz kādreiz liks man mieru? Laikam jau, ka ne! Nav jau tā, ka es nebūtu meklējusi atbildes es to daru nepārtraukti. Es vienkārši nespēju nerakties sevī tā ir tāda kā atkarība. Citreiz tam kāpēc es esmu izskaidrojums liekas nevajadzīgs, jo es vienkārši esmu vai arī es esmu tāpēc, ka kādam to ļoti vajag. Kādam es sagādāju prieku, kāds mani mīl, vai kādam vajadzīga mana mīlestība. Bet brīžos kad pagurstu no kņadas, pilsētas smoga, trokšņiem, skrejošiem cilvēkiem, no dzīves kā tādas šī doma atkal atgriežas pie manis. Tad es nāku pie savas drudzenes jūras, viņa mani netraucē, neuzmācas, viņa ļauj man domāt. Viņas klātbūtne mani nomierina.
Filozofijas grāmatās gudri rakstīts: Esamību neveido atsevišķu reāli pastāvošu lietu kopums, esamība nav arī lietu īpašība. Būt nozīmē kaut ko vairāk kā lieta ir sarkana, tieva, skāba. Nav jau jābūt paši apdāvinātam, lai to apjaustu. Es neesmu tikai maza auguma gaišmate ar zilas krāsas acīm. Ne tikai rumpis - ir arī kodols. Es esmu kaut kas vairāk es esmu dzīva būtne. Es esmu cilvēks. Man ir jūtas, sajūtas kā: prieks, bēdas, bailes, skumjas, šaubas. Es varu raudāt, smieties, skumt. Priecāties, mīlēt !!! Vairumam cilvēku vienkārši nav mirkļu, kad apstāties un ieskatīties sevī, kaut arī tas ir tik ļoti vajadzīgs, lai tiktu skaidrībā ar sevi, lai būtu mierā ar pasauli. Nav šie brīži tikai un vienīgi sev... Mīļie - lūdzu, atrodiet tos, jo tie Jūs mūsu pasauli darīs labāku, gaišāku! Vai Jūs to nevēlaties? Vai Jums tam nav laika?
Haizivis šobrīd pasmietos par manis teikto. Tiem laiks ir nauda tāpēc mūsdienās tas ir izskaitļots no mirkļa līdz mikro sekundei. Bail pat iedomāties kas notiks ja neiekļausies laikā. Lielais vairums mūsdienās pat nemāk dzīvot reāli veidot attiecības, iepazīties, draudzēties. Cilvēki paliek arvien noslēgtāki, izvairās no saskarsmes viens ar otru. Viss notiek virtuāli. Informāciju no vienas pasaules uz otru pasaules malu mēs saņemam un nododam pāris minūšu laikā. Dienā mēs saņemam un pārstrādājam milzīgu daudzumu informācijas. Tikai ne vienmēr tā mums ir vajadzīga...
Sāk satumst. Lietus ir pārstājis līt un arī vējš pārstājis plosīties. Tagad tas, kā nerātns puišelis, kas pieķerts nedarbos un dabūjis rājienu, kaut kur aiz kāpām paslēpies klusītēm svilpo senu šūpuļa dziesmu. Jūra savus bērnus - draiskos viļņus liek gulēt. Tie dveš tik smagi kā astmas slimnieki. Jūra tura tos savā milzīgajā klēpī un liegi šūpo, šurpu turpu vēja svilpotās dziesmas ritmā. Viņa ir gādīga māmuļa.
Tas brīdis, tas mirklis ir pienācis... Saulriets! Lielā sarkanīgi dzeltenā ripa slīd jūrā. Debesis saplūst ar zemi. Gandrīz sirreāli. Es nespēju aptvert no kā gan rodas tāds skaistums. Un cik gan maz vajag cilvēkam, lai viņš spētu justies laimīgs!? Protams, ka arī saulrietu tāpat kā manu eksistenci var izskaidrot zinātniski, bet tas nav viens un tas pats. Tas taču ir tik skaisti! Neprātīgi skaisti! Tāpat kā būt šeit un to redzēt! Tāpat kā dzīvot, jautāt un meklēt! Tā, lūk...
Atkal sāk līt. Smagām, retām lāsēm. Lietus draud. Jāmūk uz mājām, kamēr nesāk kārtīgi līt. Šajā mirklī es esmu aizmirsusi visus tos jautājumus, kurus uzdevu sev simtiem reižu. Es jau tagad esmu aizmirsusi tās atbildes, kuras jau biju atradusi. Šobrīd es esmu saskaņā ar sevi un harmonijā ar pasauli. Un tā tas būs līdz mirklim, kad jūra mani atkal aicinās pie sevis...
|
