laime

tik bieži par to ir jālasa. jādzird kā par velamu.

interesanti, kāds ir lūdzis Dievu, lai tas dotu cilvēkam... laimi? man to grūti iedomāties. ko cilvēks var vēlēties, tie ir notikumi vai kādas garīgas vai materiālas vērtības, kuras savā kopsummā varētu veidot to stāvokli, kuru būtu iespējams dēvēt par laimi. un tālāk. vai nav tā, ka nereti laimi(šo stāvokli) novērtē tikai tad, kad vairs labi nav? un tā, atkal es nonāku pie tā, ka tas, ko sauc par laimi, parasti, sastav no pavisam noteiktām vērtībām, kuras persona tur par sev būtiskām, bet kuru tai trūkst, vai trūkst kādas to daļas, lai tās veidotu šī cilvēka izpratnē harmoniju viņa dzīvē.

domajot par to es izveidoju priekš sevis tadu kā antitēzi - laime ir ne-laimes neesamība. laime nav kaut kur tur, tālu. laime ir, ja nav ne-laimes. un tā, daudz kas izrietēja no mana secinājuma priekš manis. un piemēram tas, cik daudzi cilvēki ir patiesībā laimīgi. kāpēc? jo viņi nav nelaimīgi. jā viņi peras, šiverējas, ņemas un daras, bet viņi noteikti nav nelaimīgi. bet tajā pašā laikā, ja es jautātu - vai tu esi laimīgs, tad es bieži vien varētu saņet atbildes a la "pilnai laimei man vajadzētu to vai to..." bet ja cilvēkam atņemtu visu pēc kā tiekties, piepildot šo viņa laimes izpratni, vai tad nebūtu tā, ka tas priekš viņa radītu ne-laimi?

tāpēc, kad es atkal dzirdu jautājam par laimi, es pie sevis domāju... tu vienkārši nezini, ka es jau laimīgs, jo ar tevi kopā nav nelaime.